Jānis Vētra (J. V.). Universitātes rektora amatam vispirms ir pietiekami daudz ierobežojumu, lai daudziem no tiem, kuriem tas šķistu iekārojams, tas nebūtu sasniedzams. Otrs ir tas, ka Stradiņa universitātes akadēmiskā saime un personāls kopumā ir diezgan labi iekšēji organizēta un kompakta vienība. Skaitliski tā ir liela - kopā pārsniedz deviņus tūkstošus, bet tai ir diezgan stingra identitāte. Man ir grūti stādīties priekšā, ka no malas varētu parādīties kāds pretendents, kuram būtu reālas iespējas uzvarēt.
Jānis Gardovskis (J. G.). Protams, atlases kritēriji ir ļoti stingri. Protams, arī katram pretendentam ir jāizvērtē savas spējas, jo šis amats ir izaicinošs, grūts un prasa pietiekami daudz laika un iepriekšēju zināšanu. Ļoti grūti ir sākt šādu darbu, ja jums nav administratīvās pieredzes un jūs nepārzināt kolektīvu.
Kādēļ jūs šo amatu vēlaties turpināt?
J. G. Manā gadījumā tas ir diezgan loģiski, jo esmu piecus gadus nostrādājis. Ir iesākti daudzi darbi, kurus būtu loģiski pabeigt. Ir izveidota komanda, instrumenti, kādā veidā universitāti vadīt. Protams, šajos piecos gados esmu ieguvis daudz zināšanu, atziņu un dažādu prasmju, kas rektora amatam ir absolūti nepieciešamas.
Kādēļ jūs, Vētras kungs, pēc piecu gadu pauzes vēlaties atgriezties?
J. V. Universitāte kā jebkura vieta, kur apgrozās daudz cilvēku, gadu gaitā mainās. Arī konteksts valstī - likumdošana un ekonomiskā situācija - ir mainījies. Pēdējos piecus gadus universitātē esmu bijis ierindas mācībspēka statusā, un līdz ar to esmu nācis pie virknes jaunu atziņu, kā visracionālāk būtu īstenojams tas jēdziens, kas varbūt skan ļoti deklaratīvi, bet kam ir jāiedod saturs - tā ir akadēmiskā brīvība. No otras puses - darbs Augstākās izglītības padomē (AIP) man ir nostiprinājis pārliecību, ka bez nopietna valsts atbalsta universitāte kā nopietna institūcija nav realizējama. Un šajos četros gados [AIP] esmu guvis pieredzi, kādi šie atbalsta veidi varētu būt.
Katram vairāki amati
Jūsu amatpersonas deklarācijās var redzēt, ka katram no jums ir vairāki amati. Vētras kungam bez pamatdarba ir vēl 11 amatu, bet Gardovska kungam - astoņi. Kā jūs to spējat savienot, un kāda ir jūsu ikdiena?
J. G. Tajos astoņos amatos ir daudzi sabiedriskie amati, kas netiek atalgoti un kas prasa nelielu darbu. Mani pamatdarbi ir saistīti ar universitāti, rektora amats un profesora amats, un ķirurga darbību, jo, lai es būtu profesors, man ir jābūt arī profesionālim. Tāpēc faktiski šo amatu varbūt nav tik daudz, bet ir jārēķinās, ka rektora darbā jūs esat rektors 24 stundas. Jārēķinās, ka jums nav sestdienu, nav svētdienu un arī vakara stundu. Darba diena sākas pirms astoņiem un bieži beidzas ļoti vēlu. Otrkārt, ir svarīgi veidot labu komandu, jo universitāte ir kļuvusi ļoti liela, tāpēc ir jāmāk darbus deleģēt. Faktiski rektora pienākumi ir stratēģiskā vadība un universitātes pārstāvniecība.
J. V. Tie darbi, kur es saņemu algu un kas ir regulāri, būtībā ir pusotra amata - AIP priekšsēdētājs un Stradiņu universitātes profesors uz pusslodzi. Ienākumu deklarācija prasa uzrādīt arī, ja esmu pāris konferencēs bijis moderators vai sagatavojis kādu analītisku rakstu par kādu tēmu. Pārējie amati ir sabiedriskas organizācijas, sākot ar Latvijas Ārstu biedrības valdi un tamlīdzīgi. Tas ir acīmredzami, ja man, piemēram, jāuzņemas rektora pienākumi, tad pirmais, kas jāsamazina, būtu šīs sabiedriskās aktivitātes.
Jūsu deklarācijā parādījās arī ārsta prakse.
J. V. Ārsta prakse man ir reģistrēta, bet darbību es neveicu.
Jūs abi esat bijuši mācībspēki Stradiņa universitātē laikā, kad otrs no jums ir bijis rektors. Kādas ir jūsu konkurenta spēcīgās un vājās puses, esot rektora amatā?
J. G. Es nezinu, vai mums vienam otru būtu jāvērtē, bet Vētras kungu es cienu kā ļoti intelektuālu cilvēku, kurš ir ieguvis labu izglītību. Viņš, manuprāt, perfekti orientējas augstākās izglītības likumdošanā un niansēs, kas ir ļoti svarīgi. Vētras kungs arī kā profesors savā amatā ir atzīts, un studentu atsauksmes ir ļoti labas.
Bet kādēļ tieši jums vajadzētu turpināt vadīt universitāti?
J. G. To izšķirs vēlēšanas, bet mana stiprā puse ir tā, ka man trāpījās tie grūtākie gadi - krīze. Manai komandai izdevās RSU stabili izvest caur šiem krīzes gadiem. Un ne tikai izvest, bet arī radīt papildu pienesumu.
Kā jūs, Vētras kungs, vērtējat savu konkurentu?
J. V. Profesoram Gardovskim savā rektorēšanas laikā ir izdevies ļoti labi pavirzīt uz priekšu daudzas infrastruktūras remonta lietas, kas pieminētās krīzes apstākļos nebūt nebija vienkārši, jo, lai arī tur bija daudz Eiropas naudas, tam visam vajadzēja līdzfinansējumu. Otrkārt, ir radīta ļoti laba elektroniskā platforma studentu, mācībspēku un administrācijas saziņai.
Bet tas, ko esmu pamanījis kā problēmsituāciju, kas būtu tālāk risināma, ir - kā visā šajā informācijas tehnoloģiju uzlabojumā mācībspēki savas ieceres, idejas, priekšlikumus un uzlabojumus var iedzīvināt konkrētā studiju programmā, jo šīs studiju programmas mūs gribot negribot pārvērš par lielu mašinēriju. Saskaņošanas process ir ļoti sarežģīts, un ieviešanas laiks ir ļoti ilgs.
Sociālās zinātnes attīstīs
Universitātes mājaslapā ir pieejamas jūsu attīstības koncepcijas nākamajiem pieciem gadiem daudzu lappušu garumā. Kuri ir trīs svarīgākie punkti jūsu vīzijā par nākamo universitātes piecgadi?
J. G. Mēs turpinātu attīstīt iepriekšējo vīziju, netaisāmies kuģi strauji mainīt. Pirmkārt, tā ir studiju kvalitātes paaugstināšana, jo izdzīvos tikai tiek, kas varēs piedāvāt kvalitatīvas Eiropas vai pasaules līmeņa studiju programmas. Mūsu programmas jau ir kvalitatīvas, bet mēs vēl varam piestrādāt, lai būtu varbūt ne tajā labāko simtniekā, bet vismaz tuvotos tam. Otrkārt, mēs sevi pozicionēsim kā dzīves zinātņu jeb life science universitāti, kas ietver gan sociālās, gan veselības studiju programmas. Tas nozīmē, ka mēs sevi pozicionējam kā praktisku, inovatīvu pētījumu universitāti, kur zinātnes līmenis tiek koncentrēts tā, lai panāktu maksimālu rezultātu. Trešais ir ļoti liels bloks, kas saistīts ar sociālo integrāciju. Tas nozīmē, ka universitātei ir jābūt vēl vairāk atvērtai un pārstāvētai sabiedrībā.
J. V. Pirmais ir studiju procesa organizācija un programmu pārmaiņu jēgpilna vadība. Tas ir viens no stūrakmeņiem, kas būtu jāsaskaņo ar universitātes resursiem. Otrs ir zinātnes infrastruktūra, kuru attīstot būtu ļoti precīzi jādefinē, kas mums iet uz to izcilību. Piemēram, publikācijas labākajos žurnālos ir viena resursu koncentrācija. Trešais ir tas, ka zinātnei jābūt līdzesošai visos studiju ietvaros, jo ar to universitātes studiju programmas atšķiras no jebkura cita tipa augstskolas programmām. Tātad studējošajiem un mācību spēkiem ir jābūt iesaistītiem dažādu līmeņu pētniecības darbos. Pēdējais ir tas, ka mums ir jārada visas iespējas cilvēkiem nopelnīt, strādājot universitātē. Tātad, lai visi radošie, fiziskie un veselības resursi tiek koncentrēti vienuviet.
Stradiņa universitāte pārsvarā saistās ar medicīnu, un joprojām ir daļa cilvēku, kuriem nav ne jausmas, ka tur var mācīties arī socioloģiju, ekonomiku, politoloģiju un citas zinātnes.
J. G. Man, kļūstot par rektoru, tas bija brīnums, ka cilvēki to nezina, jo kā ierindas profesors ar to nebiju saskāries. Ja runājam par mūsu sociālo zinātņu fakultātēm, tad tām ir pietiekami ilgas tradīcijas. To absolventi ir Latvijā ļoti plaši strādājoši komunikāciju sfērā, jurisprudencē, politikā un ekonomikā. Bet es nedomāju, ka mums vajadzētu izvairīties no tā, ka universitātes tradīcija no paša sākuma ir medicīna, jo tas ir mūsu zīmola pamats. Sociālo zinātņu studiju programmās šogad ir par 50% vairāk pieteikumu nekā iepriekšējā gadā. Es domāju, ka mēs ļoti fleksibli izmantojam arī tukšās nišas, ko parāda mūsu Juridiskā fakultāte ar Andri Vilku priekšgalā, kurš ļoti labi izmantoja Policijas akadēmijas likvidācijas momentu un uzrunāja studentus un pasniedzējus, kad pārējie varbūt vīzdegunīgi noskatījās, ko tad ar tiem policijas juristiem. Bet šodien Juridiskā fakultāte ir ar ļoti lielu slavu un labi novērtētām programmām.
J. V. Protams, medicīna bija un ir tradicionālais Stradiņa universitātes zīmols, kas zināmā mērā iekodēts arī universitātes nosaukumā. No tā nekādā veidā nevajadzētu kaunēties vai to ierobežot, bet arī sociālās zinātnes ir ļoti svarīgs aspekts tādā ziņā, ka bez tām nevienai citai jomai pilnvērtīga attīstība nākotnē nav sagaidāma. Vienalga, vai mēs ņemam izglītību, mākslu, inženierzinātni, dabas zinātni vai medicīnu, visur ir vajadzīgas sociālās zinātnes. Un šī horizontālā sasaiste nav tikai kaut kāds teorētisks uzstādījums, kad kaut kādi gudrie kaut ko ir pateikuši. Šai sasaistei starp mediķiem un sociālo zinātņu pārstāvjiem ir jāveidojas jau studiju laikā.
Jūs kā rektors veicinātu šo jomu attīstību?
J. V. Protams, jo rektors pārstāv visas zinātņu jomas. Bet manā ieskatā sociālajām zinātnēm budžeta vietas ir otrās kārtas jautājums. Pirmkārt, ir vajadzīga nauda pētniecībai, jo principā neviena akadēmiska disciplīna nevar attīstīties, ja nav pietiekami daudz naudas pētniecībai. Sociālajām zinātnēm bija nedaudz labāks laiks iepriekšējos gados, kad bija vairāki Eiropas Sociālā fonda projekti un Labklājības ministrijas projekti, bet tie tagad ir izzuduši. Ja to nav, augstskolai pašai jāģenerē šī nauda, lai sociālajām zinātnēm ir līdzekļi pētniecībai, jo bez tās kvalitāti nevar uzturēt.
Kādus jūs, Gardovska kungs, redzat sociālo zinātņu attīstības virzienus?
J. G. Runājot par inovācijām vai pētniecību sociālajām zinātnēm, es redzu to sadarbības nišu, kas jau šobrīd labi attīstās. Tie būtu kopēji granti vai kopējas programmas, kur, viens otru papildinot, mēs iegūstam jaunu, inovatīvu produktu, kas nav tikai, piemēram, medicīnisks, bet šeit mēs izpētām arī sabiedrības nostāju un tā tālāk. Šodien strādājot medicīnā, mums ir ļoti daudz jādomā par to, kur mēs šīs zināšanas liksim. Ja to nav iespējams izdarīt no valsts puses, tad šodien universitāte pati ir nobriedusi tik tālu, ka ir resursi un iekšējo grantu sistēma gan sociālo zinātņu, gan medicīnas programmām. Mēs esam plānojuši, ka gadā varētu atbalstīt līdz 20 šādu iekšējo grantu projektu.
Lai valsts rūpējas
Atgriežoties pie medicīnas. Katru gadu medicīnas programmās iestājas 250 budžeta studentu, bet daļa no viņiem pēc studiju beigšanas Latvijā darbu nevar atrast un tāpēc dodas uz Vāciju vai citām valstīm. Vai jums ir risinājums šādai pārprodukcijai?
J. G. Te ir daudz mītu, un lietas nav pārāk pareizi izprastas. Aizbraucēju skaits nav mistisks, tas ir ļoti, es teiktu, neliels.
Precizējiet - kāds?
J. G. Tas varētu būt zem 10 procentiem. Latvija kā maza valsts nekad nevarēs piedāvāt karjeru visiem, piemēram, kardioķirurģijā. Tur ir varbūt piecas vai sešas vietas. Ja cilvēks ir izlēmis savu dzīvi tam veltīt un redz labāku karjeru citur, tad mēs esam lepni, ka viņš brauc, piemēram, uz Šaritē [klīnika Berlīnē] un savu talantu izkopj. Latvijā šogad dažas rezidentūras vietas palika tukšas, jo ir tādas specialitātes, kuras ne vienmēr izvēlas. Šeit varbūt valstij būtu jādomā, kā specialitātēm, kas nav populāras, bet ir nepieciešamas, piesaistīt cilvēkus. Uzskats, ka universitāte pati ir ieinteresēta ražot vairāk ārstu, ir nepareizs, jo mums katru gadu ir korekts līgums ar Veselības ministriju, cik studentu atļauts uzņemt. Ja mēs runājam par Rīgu, tad, protams, varam teikt, ka ārstu ir pietiekani daudz vai šur tur varbūt pat par daudz. Bet, ja paskatāmies nedaudz uz malām un jūs pajautāsiet lielām centrālajām slimnīcām, vai viņiem ir vajadzīgi speciālisti, tad visās nodaļās saka - jā, dodiet! Bet tā arī nav universitātes atbildība, ka mēs ieprogrammētu - tu brauksi uz Daugavpili. Tā ir valsts un arī reģiona atbildība, kā motivēt šo studentu. Universitāte nekādā gadījumā pati studentu skaitu nenosaka un nav tik atbildīga par to, ka viņi brauc prom. Jo viņi jau nebrauc prom mācību dēļ, viņi brauc strādāt.
J. V. Universitātei pirmām kārtām tomēr ir jāpēta Latvijas iedzīvotāju saslimstība, epidemioloģija un cik speciālistu vajadzīgi, lai visas valsts veselības aprūpes vajadzības varētu apmierināt. Ja vienu gadu pēkšņi nāks jauna valdība vai šī pati nolems, ka veselībā liekam divreiz vairāk naudas, tad vienā gadā speciālisti nevarēs rasties. Tātad universitātes uzdevums ir visu laiku nodrošināt, lai sagatavoto speciālistu daudzums atbilst veselības uzturēšanas un atgriešanas vajadzībām. Tas, cik ir naudas, lai šī sistēma grozītos, absolūti nav universitātes uzdevums.
Runājot par prombraucējiem, šajā ziņā varbūt esmu stagnātisks, bet, cik es sevi atceros, vienmēr esmu bijis ļoti kategorisks pretinieks kaut kādiem ierobežojumiem vai striktām kontrolēm, piemēram, naudas prasīšanai atpakaļ no tiem, kas aizbrauc uz ārzemēm. Pie mūsu nelielā iedzīvotāju skaita speciālistiem nedrīkst radīt negatīvu iespaidu par Latviju, ka šeit ir tā valsts, kas prasa atpakaļ kaut kādu naudu.