Ne jau visi sīrieši ir zaudējuši jebkādu pamatu zem kājām dzimtenē, kur karš iznīcinājis visu viņu īpašumu. Daudzi devušies šurp, lai varētu kaut ko nopelnīt un palīdzētu saviem radiniekiem, kas palikuši dzimtenē. Darbaspēka pieplūdums daudziem uzņēmējiem devis iespējas papildu peļņai, jo sīriešiem bieži vien tiek maksāta tikai puse no tā, ko par tādu pašu darbu līdz šim saņēmuši libānieši.
Arī 32 gadus vecais, pirms diviem gadiem jurista izglītību ieguvušais drūzu tautības sīrietis Ismails no Svedas pilsētas pirms gada ieguvis darbu nelielā viesnīcā Beirūtā. Pēdējo reizi reizi braucis uz mājām dzimtenē pirms četriem mēnešiem. Daudzo armijas posteņu dēļ ceļā līdz Svedai nācies pavadīt 10 stundu, taču citu sarežģījumu neesot bijis. Tā kā drūzi, to skaits vairāk nekā 20 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī ir apmēram viens miljons, esot ieņēmuši neitrālu pozīciju, viņu apdzīvoto teritoriju, arī Svedas pilsētu, karš neesot skāris. Galvenās problēmas saistītas ar dārdzības pieaugumu un grūtībām sagādāt līdzekļus iztikai.
Ismailam neesmu pateicis, ka esmu žurnālists, un varbūt tāpēc viņš ir šķietami atklāts mūsu sarunā. Labāk būtu, ja Sīrijas prezidents Bašārs el Asads tiktu gāzts, viņš uzskata. Tad nemiernieku pamatspēks Sīrijas Brīvā armija turpinātu karu pret radikāli noskaņotajām kaujinieku grupām, tajā skaitā no ārzemēm atbraukušajiem radikāli noskaņotajiem islāmistiem.
Arī Ismails, līdzīgi vairumam šejieniešu, ir pārliecināts, ka lielvalstis, ja vien tās vēlētos, karu spētu apturēt īsā laikā. Būtisks jautājums, uz kuru neesot atbildes, - kādēļ tikusi solīta palīdzība Sīrijas Brīvajai armijai, taču tas tā arī neesot noticis. Vaicāju, vai tomēr, redzot visu kara postu, miers pat ar prezidentu Bašāru el Asadu nebūtu labāks.
«Varam atgriezties pagātnē, atcerēties, kā viss sākās. Sešus mēnešus cilvēki, īpaši jaunieši, studenti, mierīgi pulcējās un pieprasīja pārmaiņas, prasīja Asada atkāpšanos. Un tad pret viņiem tika atklāta uguns.»
Vaicāju, kur meklējams iemesls kritiskajam viedoklim par B. el Asada valdīšanu. «To laikam sauc par cilvēktiesībām, tādas neviens neievēroja. Ja žurnālists uzrakstīja kaut ko nepatīkamu, viņu vienkārši arestēja. Varēja ielikt cietumā uz desmit, pat divdesmit gadiem un neviens nezināja, kas ar viņu noticis. Un tā atgadījās ne tikai ar žurnālistiem vien.»
Ismails uzskata, ka arī Sīrijā esot pienācis laiks pārmaiņām. «Ja ir normāli, ka vēlēšanās var izvēlēties no pieciem sešiem kandidātiem, tad kādēļ pie mums jau četrdesmit gadu valda tikai Asada ģimene? Ir kļūdaini uzskatīt, ka mēs neesam gatavi demokrātijai. Sīrieši ir tam gatavi, un tā pamatā ir mūsu senā vēsture ar dažādo civilizāciju atstāto mantojumu, sākot ar grieķiem un romiešiem.»