Tas arī brīvajā laikā līdztekus sportam un ceļošanai ir viņa galvenais hobijs. Karjeru airBaltic Aleksandrs sāka kā tehniķis un arī tagad joprojām labprāt mēdz paložņāt pa lidmašīnas salonu un paknibināties ap vadiem, lai gan darba ikdiena kā inženierim nu vairāk rit birojā pie datora.
Bērnības smarža - petroleja
«Man nekad nav bijis jautājumu, kurā sfērā darboties,» Aleksandrs smaida. Viņa vectēvs bija lidotājs, tēvs nodarbojās ar lidmašīnu radioaprīkojuma apkopi un strādāja pretraķešu poligona lidlaukā «slepenajā» pilsētiņā Priozjorskā Kazahstānā, kur Aleksandrs arī piedzima. Katrā vecāku atvaļinājumā ģimene lidoja uz dzimto Latviju, un tieši lidostā mazais Saša pirmo reizi piecēlies kājās. «Tā petrolejas dūmu smaka, kāda agrāk bija lidostās, ir mana bērnības smarža. Nezināju, kurā tieši aviācijas jomā strādāšu, bet bija skaidrs, ka aviācijā.»
Aviācijas tehniķi ir dažādi: vieni atbild par lidmašīnu mehāniku, otri - par dzinējiem, trešie - par vadiem jeb elektrību un elektroniku. Studējot RTU Aviācijas institūtā, Aleksandrs izvēlējās specializēties tieši vados. Viņam elektriskās lietas «pielecot» labāk par mehāniskajām, un arī tēvs ieteicis, ka šis ir inteliģentāks darbs labākos apstākļos - kamēr citi lodā ap lidmašīnas detaļām laukā vai angārā, tu dzīvojies pa lidmašīnas salonu.
Sākot studijas, Aleksandram jau bija visai reālistisks priekšstats par izvēlēto profesiju, tāpēc, nonākot praksē airBaltic programmā, kurā Aviācijas institūta studenti Tehniskajā departamentā iepazīst aviācijas pasauli un paši saprot, vai vispār vēlas tajā strādāt, Aleksandram nebija romantikas briļļu, kurām nokrītot daudzi maina karjeras plānus. Praktikanti divu gadu garumā speciālistu vadībā veic vienkāršākos lidmašīnu apkopes uzdevumus, pierod pie darba maiņās, naktīs, dažādos temperatūras režīmos un smagumu cilāšanas un ļauj arī darba devējam sevi novērtēt. Ja pēcāk tiec pieņemts darbā, izglītošanās turpinās. «Aviācijā ir nemitīgi jāmācās - darbam ar katru lidmašīnas veidu jāiegūst savs sertifikāts. Cilvēks, kurš strādā ar viena tipa lidmašīnu, nevar tā vienkārši apkalpot cita tipa lidmašīnu. Tā tu krāj diplomiņus - un, jo vairāk to ir, jo vērtīgāks speciālists esi,» stāsta Aleksandrs.
Viktors, Romeo, Indija…
Tehniķa maiņu darbs ļāva darīt arī ko papildus. Kādu brīdi Aleksandrs bija tehnisko ierakstu inženieris Smartlynx Airlines - kārtoja lidmašīnu tehniskās dokumentācijas un borta žurnālu arhīvu, meklēja tajā vajadzīgo informāciju, kad kaut kas bija jāpārbauda. «Man piedāvāja, un nospriedu - kāpēc ne?! Tas ir arī mans dzīves kredo. Ja liktenis iedod iespēju kaut kur sevi pamēģināt, kāpēc laist to garām!»
Aleksandrs nelaida garām arī iespēju pastrādāt savā augstskolā - gan par laborantu, gan lektoru, stāstot citiem studentiem par lidmašīnu radioelektronisko aprīkojumu no praktiskās puses. Lai gan pēc viena semestra Aleksandrs secināja, ka lasīt lekcijas viņam sanāk, bet īpaši nepatīk, tagad airBaltic viņš pie pasniedzēja darba atkal ir atgriezies - kopš pērnā gada Aleksandrs vada regulāri atkārtojamu treniņu kursu tehniķiem par degvielas bāku drošību. Līdzīgi regulārie kursi visiem palaikam jāiziet arī par cilvēka faktoru aviācijā (psiholoģija, fiziskais stāvoklis, redzes un dzirdes īpatnības utt.), jo tieši tā dēļ visbiežāk notiek aviokatastrofas, kā arī par rīcību situācijās, kas saistītas ar terorisma draudiem.
Kā tehniķis sācis ar lidmašīnu ikdienas apkopi - spiediena mērīšanu riepās, eļļas pieliešanu dzinējos, vējstiklu mazgāšanu utt. -, Aleksandrs pamazām kļuva par sertificētu speciālistu, kurš tiesīgs atbildēt arī par nopietnākiem remontiem abos lidmašīnu tipos, kas ir airBaltic flotē: Bombardier Q400NextGen un Boeing 737. Katru no 24 aviokompānijas lidmašīnām tehniķi sauc vārdā pēc numura pēdējā burta - Viktors, Romeo, Indija, Alfa…
Bet jau vasarā Aleksandru gaida jauns liels izaicinājums, jo sāksies apmācības darbam ar jauna tipa lidmašīnām - Bombardier CS-300. «Būsim pirmie to ekspluatētāji pasaulē. Ir viegli strādāt ar lidmašīnu, ar kuru ir pieredze ja ne pašam, tad kolēģiem citās valstīs, ar kuriem var pakonsultēties. Taču šoreiz mums viss būs jāapgūst, jāsaprot pašiem. Tagad notiek sagatavošanās, ir izveidota speciāla komanda,» Aleksandrs stāsta.
Kombinezona vietā krekls
Visas airBaltic flotes pārraudzīšana un savlaicīga lidmašīnu remontu un apkopju plānošana ir viens no Aleksandra kā avionikas inženiera pienākumiem. Aleksandrs stāsta, ka šis darbs ir ļoti plašs. Ir jānosaka, kas kurā lidmašīnā tehniķiem jāpaveic, kā arī jāraksta viņiem darba instrukcijas - soli pa solim, kā stingri reglamentētajā aviācijas nozarē pienākas. Palaikam arī pašam joprojām sanāk piedalīties kāda sarežģītāka nestandarta defekta novēršanā, un tehniķi Aleksandram var zvanīt jebkurā diennakts laikā. Avionikas inženierim jābūt arī juristam, jo jāseko līdzi jaunākajiem noteikumiem un likumiem; jābūt arī diplomātam, jo konferenču diskusijās dažkārt nākas piespiest lidmašīnu ražotājus atzīt savu vainu kādā izplatītā lidmašīnu defektā. Jābūt ekonomistam, jo katras jaunas sistēmas ieviešana lidmašīnā prasa tāmi un aprēķinus. Jāliek lietā arī loģistikas speciālista prasmes, jo dienā, kas paredzēta konkrētas lidmašīnas remontam, angārā uz vietas jābūt visām nepieciešamajām un no visas pasaules pasūtītajām detaļām.
Aleksandram patīk, ka darbā katra diena ir citāda, neparedzama. Tas gan brīžiem nogurdina, rada stresu, taču palīdz tehniķa rūdījums. Aleksandrs atzīstas, ka labprāt kā tehniķis būtu pastrādājis ilgāk. Taču, kad iepriekšējais airBaltic avionikas inženieris izlēma doties uz ārzemēm, viņš tieši Aleksandru mudināja pieteikties savā vietā. «Aizgāju uz pārrunām, pēc tam par tām aizmirsu. Gulēju mājās pēc nakts maiņas, kad man piezvanīja - esam tevi izvēlējušies kā atbilstošāko kandidātu, vai nāksi? Teicu - jā. Nākamajā dienā darba kombinezona vietā uzvilku kreklu un nācu uz darbu jau kā inženieris.»
Nākotnes izaugsmei Aleksandrs redz divus variantus - vai nu kāds vadošais amats aviokompānijas Tehniskajā departamentā, vai arī palikšana tuvāk lidmašīnām, ja īstenosies airBaltic plāni par to apkopes centra izveidi. «Reizi pusotrā gadā ikvienu lidmašīnu nopietni pārbauda, faktiski izjaucot pa detaļām, pārbaudot visas sistēmas, struktūru, koroziju, plaisas. Šo darbu patlaban Rīgā neveicam, bet, ja arī pie mums šāds centrs taptu, tādā es ļoti gribētu strādāt,» Aleksandrs teic. Strādāt citā valstī gan viņš negrib. «Saista varbūt tikai atalgojums, taču neesmu gatavs naudas dēļ vien mesties prom no Latvijas. Ja te ir tava valsts, šeit arī ir jāstrādā. Cita lieta - avionikas inženieri ir visai šaura specialitāte, Latvijā tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ja te pēc mums pazudīs pieprasījums, būs jāmeklē iespējas citviet. Aviāciju es ne pret ko citu nemainīšu.»