Spēlei toni uzdeva Lietuvas basketbola veterānu godināšana apaļus 70 gadus vecās Kauņas halles pārpildīto tribīņu priekšā. Tik pacilātā gaisotnē mājinieku jaunā paaudze nevarēja spēlēt slikti. Vismaz pašā sākumā, kad pēc pirmo minūšu apmulsuma lietuvieši ķērās izmantot savus galvenos trumpjus - augumu pārsvaru trešā un ceturtā numura pozīcijās. Statistika bija daiļrunīga - no Lietuvas pirmajiem 27 punktiem 13 guva Lins Kleiza, bet deviņus - Kšištofs Lavrinovičs.
Abu aktivitātes sagādāja nopietnas problēmas latviešu aizsardzībai, bet vēl lielākas tika piedzīvotas pie sāncenšu groza. Lai regulāri uzlauztu atlētisko lietuviešu veidoto cietoksni, viesiem pietrūka kā saspēles kvalitātes, tā arī precīzu tālmetienu. Pirmajā puslaikā vienīgo trāpīja Sandis Valters - ir vietā atcerēties, ka laimīgajā 2001.gada spēlē Ankarā Lietuvas grozā iekrita 14 trīnīši no 22. Vai tad kāds brīnums, ka šoreiz lietuvieši lielākoties turējās dažus punktus priekšā (7:15 - 6.minūtē, 26:27 - 16., 30:38 - 20.)?
Otrajā puslaikā komandu rezultativitāte samazinājās, atgādinot, ka spēlētājiem līdz labākajai sportiskajai formai un pilnai saskaņai vēl ejamas trīsarpus nedēļas. Sižets gan palika iepriekšējais: mājinieki pussoli pa priekšu, latvieši - pakaļ. Līdz 32.minūtei, kad acīgums aizsardzībā un Armanda Šķēles ieskriešanās ātrajos triecienos deva iespēju pārņemt vadību (54:50).
Lietuvieši šo ofensīvu gan nobremzēja (59:62), taču pamatlaika galotnē uzvaras atslēga bija latviešu rokās (66:63). Mājinieki to atņēma un pagarinājumā spēlēja pārliecinošāk. Taču svarīgāka par rezultātu šoreiz ir sajūta, ka ar varenajiem kaimiņiem tika runāts viena līmeņa basketbola valodā.