Ņemot vērā eksprezidenta verbālo daiļradi un īpatno politisko taktiku kopumā, «noplūdinātie» Zatlera izteikumi partijas biedru pulciņā par valdības neizbēgamo krišanu nākamā gada pavasarī neizbēgami radījuši vielu diskusijām politiski norūpēto aprindās. Tomēr šķiet, ka tām pievērsta pārāk liela uzmanība.
Kaut kāpēc, ka - ja pilsoņi dzirdētu, kā par konkurentiem, partneriem un dzīvi vispār izsakās arī citu partiju kopā sanākšanas reizēs, Zatlera paustais liktos gan kā kaut kas tāds, ko nav bail atskaņot bērnu un dāmu klātbūtnē, gan kā pietiekoši korekts no politiķa viedokļa. Cita lieta - mulsums par to, kā cilvēks, kurš vēl nesen bija valsts amatpersona nr. 1, Latvijas pārstāvētājs ārvalstīs, virspavēlnieks utt., var tik vienkāršoti vērtēt Krievijas ārpolitiku un Latvijas vietu tajā. Proti, kāpēc pašiem sevi jānoskaņo, ka lielais, nedraudzīgais kaimiņš kaut kā īpaši pievērsīsies Latvijai kā ērtam ārējam ienaidniekam, lai mazinātu iekšpolitisko spriedzi pašā Krievijā. Nav šaubu, ka ienaidnieka meklēšana ir ierasta Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa - atbilstoši konkrētā brīža pragmatiskiem apsvērumiem mainās vienīgi šī ienaidnieku saraksta sastāvs vai izkārtojums tajā. ASV, Ķīna, Ukraina, Baltija, Polija, Lielbritānija, Gruzija, musulmaņi utt. Nav arī šaubu, ka Baltija Krievijas sabiedrībai ģeogrāfiskā tuvuma, kopīgās vēstures u. c. iemeslu dēļ ir labāk saprotama un arī ērta kā ienaidnieks, jo vieglāk dūres vīstīt pret vājāku pretinieku. Vai tad tas ir kaut kas jauns? Un kāpēc Zatleram liekas, ka Putina atgriešanās prezidenta postenī darīs Krievijas politiku agresīvāku? Medvedeva laikā tā bija miermīlīgāka? Kad tad notika uzbrukums Gruzijai?
Tomēr visbūtiskākais ir: kāpēc ZRP līderis vispār tā sasaista Kremļa noskaņas ar Latvijas iekšpolitiku? Tikpat labi partiju stratēģi varētu gudri spriest, kā Latvijas iekšpolitiku ietekmēs iespēja, ka ASV nākamgad par prezidentu kļūst republikānis, Francijā - sociālists utt. Ņemot vērā Latvijas mērogus un ekonomikas atvērtību, varētu saprast debates par to, ko mums nozīmētu izmaiņas, piemēram, Eiropas Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas personālsastāvā, bet kādēļ šāda pārņemtība ar Krieviju? Ja paši politiķi veido savu darbu ar šādu nolemtību, tad tā pati provocē un iedrošina mūsu nelabvēļus.