Patiesība ir nedaudz prozaiskāka - arī mūsu senčiem diez vai piemita pārdabiskas spējas ielūkoties nākotnē. Vismaz zinātnieki tā arī nav spējuši atrast pierādījumus, ka gulēšana Jāņu naktī izraisītu paaugstinātu miegainību, tāpēc atliek vien pieņemt, ka minētajās rindās runa patiesībā ir par to, ka miegamice laulātais draugs visu vasaru tā arī neuzzina, ko viņa otra puse nodarījusi Jāņu naktī.
Taču skaidrs ir viens: ja arī ielūkošanās nākotnē nav iespējama, lielākas cerības sagaidīt nākamos saulgriežus vai pensijgriežus ir tam, kurš, tāpat kā mūsu senči, vismaz mēģina lūkoties, nevis dzīvo tā, it kā skaidri zinātu, ka rītdienas nebūs. Tā kā Finka un Zilākalna Martas vairs nav šaisaulē (citādi jau noteikti būtu iekļauti kādā vēlēšanu sarakstā), nākotnes prognozēšana jāveic vienīgajā iespējamajā veidā - izvērtējot pagātni. Ja vēlētāji biežāk būtu lietojuši šo metodi, izvēloties savus priekšstāvjus, varbūt mūsu šodienas sakāpinātajai interesei par nākotni nebūtu tik apokaliptiskas pieskaņas, bet laba zīme ir jau tā, ka Latvijas politiķi nule ir spēruši pirmo soli pagātnes izvērtēšanas virzienā, Saeimas pirmsjāņu sēdē pēc prezidenta aicinājuma sākdami atvainošanās procedūru.
Pagaidām atvainojušies ir tikai daži politiķi, un tikai dažām Latvijas iedzīvotāju daļām, turklāt dažas pirmās atvainošanās, kā jau līdz šim neredzēts pasākums, nav noritējušas savstarpējas izpratnes un iecietības atmosfērā. Taču prezidenta ierosmes - atvainošanās - jēga patiesībā ir tik vērienīga, ka, pilnīgi izmantota, tā var izglābt Latviju un turpmāk kļūt par Jāņu tradīcijas sastāvdaļu, atjaunojot mūsu paplucināto unikalitāti, tātad arī nodrošinot vēl kādu pamanāmību pasaulē, izņemot to, kas mums nu ir. Vai arī, ja Latvijai tomēr, kā pareģo pesimisti, lemts izzust krīzes, globalizācijas vai kādā citā katlā, ar šo vispārējas un visaptverošas atvainošanās aktu mēs vismaz būsim skaisti noslēguši rēķinus ar pasauli.
***
Tā kā arī mēs precīzi nezinām, kāda nākotne gaida Latviju, neņemsimies prognozēt atvainošanās iznākumu. Mēģināsim tikai iztēloties, ko par 2009.gada lielo Jāņu atvainošanos varētu lasīt mūsu mazbērni vai citu valstu pētnieki.
«Pirmā atvainojās Kristīne Kārkliņa par Krievijas izlases grozā neiemesto trīspunktu metienu, tad Ainars Zvirgzdiņš par nepieprasīto minūtes pārtraukumu spēlē ar Itāliju un Niedolas marinēšanu. Tūlīt pēc tam Artūrs Irbe atvainojās par kļūmīgo piespēli 2000.gada čempionāta mačā pret Čehiju, Jānis Lūsis - par 1972.gada olimpiādē zaudētajiem diviem centimetriem, un Ščerbatiha - treneris par Pekinā nepieteikto svara maiņu. Hidrometeoroloģijas aģentūra vēl nebija paguvusi atvainoties futbolistiem par nespēju visu gadu nodrošināt pasaules populārākā sporta veida attīstībai piemērotu klimatu, kad jau vides ministrs atvainojās mamutiem, ziemeļbriežiem un baltirbēm par viņu izspiešanu no Latvijas teritorijas, makšķerniekiem, ūdenstūristiem un lašiem par mazo hesu sērgu, attīstītājiem par valsts piekrastes garumu un Eiropai par Kokneses kanjona applūdināšanu. Integrācijas ministrs kopā ar ārlietu ministru atvainojās Igaunijai par Gaujas senleju, Valku, līvu asimilāciju un lāča iebrukumu Roņu salā, Lietuvai un Baltkrievijai par neatdoto Latgali, Krievijai par Pitalovas aneksiju starpkaru posmā, Vācijai par Saules kauju un BMW tēla graušanu ar agresīvu braukšanu, Vatikānam par līdzdalību reformācijā un Amerikai par kokakolas nepietiekamu atspoguļojumu jāņudziesmās. Vēl dzīvie leģionāri atvainojās, ka nav varējuši uzvarēt boļševismu un nacismu reizē, vēl dzīvie berklavieši - par viltības trūkumu 1959.gadā, kas izraisīja Jāņu aizliegumu. Niedristi atvainojās, ka pieļāvuši Latvijas nodibināšanu jau otro reizi pēc kārtas, ulmanisti - ka pagaidām vēl neizdodas otrreiz likvidēt parlamentārismu, sociāldemokrāti atvainojās, ka nogulējuši valsts apvērsumu 1934.gadā un zagšanu Rīgas domē Bojāra laikos. Godmanis atvainojās, ka tik daudz valsts un pašvaldību naudas turēts un nojāņots tik slikti uzraudzītā bankā, Birkavs - ka Krievijas militārajiem pensionāriem nācās palikt uz dzīvi valstī, kurā fašisti maršē pa ielām, Birks - ka Rīgā joprojām stāv piemineklis Padomju Latvijas atbrīvotājiem. Ceļu policijas priekšnieks atvainojās jodiem un murgiem par to, ka likums viņiem aizliedz Jāņos sēsties pie stūres, Zigmars Liepiņš atvainojās Kasparam Dimiteram par to, ka nav viņam izteicis priekšlikumu pirms Ulmaņa rakstīt rokoperu par Artmani. Šķēle atvainojās Kristiānai par sagādātajām neērtībām, Stepanovs Lembergam par vēlēšanu rezultātiem, Kalvītis visiem par to, ka nav ieteicis saņemties kredītus tik daudz, lai pietiktu jebkurai dižķibelei… Par populārākajām latviešu dziesmām stabili kļuva brāļu Kalniņu un pēc tam arī Rača Piedod man un Palsas ballē dzirdētā Elitas Tilčikas Piedod vēlreiz man, bet līgodziesmu piedziedājumā «līgo, līgo» aizstāja tikpat labi izdziedamais, bet tikumiski daudz precīzākais «atvai-nojos».
Tikai Šlesers neatvainojās, jo viņš lietoja tikai operatīvo atmiņu, kurā pagātnei nav lielas nozīmes. Viņa vietā atvainojās Stendzenieks par to, ka viņa spēkos nav padarīt Šleseru par Maskavas mēru, tāpēc apņēmās turpmāk strādāt pie Rīgas tēla tuvināšanas Maskavai.»
P.S. Atvainojamies par to, ka nebija iespējas minēt visas atvainošanās.