Iekāpjot automašīnā, vairs neesmu sieviete, bet jūtos kā vīrietis, teic psihoterapeite Aina Poiša. «Man automātiski ieslēdzas racionālā domāšana - koncentrējos uz ceļu, sev piekodinu mazāk ieskatīties spoguļos,» viņa sievišķīgi nosmej.
Tomēr atzīst, ja galvā par daudz domu, mēdzot aizdomāties, un tas uzreiz atspoguļojas ātrumā, ko uzreiz pamanot policisti.
«Man ir bijis arī buk-buk,» viņa saka, «bet, paldies Dievam, viss beidzies labi...» Viena avārija gan bijusi nopietna, un A. Poišai no toreizējās Mazda bijis jāatvadās.
«Cik ilgi tupēsi smagajam aizmugurē? Nolēmu veikt apdzīšanas manevru. Lielās mašīnas šoferis deva signālu, ka ceļš ir brīvs, un tā arī bija. Veicu apdzīšanu, bet izrādījās, ka jādzen pret nelielu kalniņu, ko nebiju pamanījusi un situāciju kārtīgi novērtējusi. Protams, drīz vien blakus joslā - man pretim - parādījās autiņš. Man nekādi neizdevās izvairīties no sadursmes un pasargāt mašīnas kreiso flangu. Priecājos, ka pie stūres biju viena... Nez kā būtu bijis, ja kāds sēdētu blakus?! Pašai arī nekas nekaitēja. Tiku cauri ar izbīli. Tā ir drausmīga sajūta, ja pretim nāk mašīna un zini, ka sadursme ir neizbēgama. Šādu situāciju nenovēlu nevienam,» atzīst psihoterapeite.
Jāatjauno iemaņas
Lai gan A. Poiša autovadītāja tiesības ieguvusi sen, tās astoņus gadus nogulēja šūplādē, jo Rīgā nav bijusi vajadzība pēc automašīnas. Likumsakarīgi - līdz ar to arī braucamā kādu laiku viņai nav bijis. Tāpēc, kad atkal vajadzējis sēsties pie stūres, dūša bijusi papēžos. Lai atgūtu pašapziņu uz ceļa, bijis jāatjauno teorētiskās un praktiskās zināšanas. Teorija zināma, bet izbraukt Rīgu ir pavisam kas cits nekā stūrēt automašīnu pa mazapdzīvotāku vietu, viņa spriež. Lai nav tā, ka auto tiek izmantots tikai līdz galvaspilsētas robežai, tad pārkāpts tramvajā vai kādā citā sabiedriskajā transportā, Poiša «izmēģināja maršrutus».
«Pie stūres sēdos agri no rītiem, kad satiksme galvaspilsētā rimtāka un nav automašīnu pieblīvēta. Mēģināju izbraukt sarežģītos maršrutus. Man svarīgi bija ceļu - luksoforus, pagriezienus - iepazīt vienai, lai automašīnā nav neviena gudrāka par mani, kurš pamāca un iesaka, kā labāk rīkoties - kur pagriezties un kur labāk ne. Ja kāds sēdētu blakus, tad tas radītu vēl lielāku stresu, nekā bija,» viņa stāsta. Tagad A. Poiša, kā viņa pati saka, ar savu uzticamo meiteni Hondu «brauc kā lielā» un jūtas droši.
Neekonomiska pēc suņa
Honda CRV Aina Poiša stūrē jau septīto gadu. «Biju domājusi, ka man vajag mazu, kompaktu mašīnu, lai pilsētā ērti izgrozīties, bet mīļotais vīrietis pārliecinājis, ka daudz drošāks ir lielāks auto. Pieradu, un nu tā arī jūtos - jo vairāk dzelžu, jo drošāka braukšana. Jūtos pasargātāka,» viņa nosaka. Hondas priekšrocības esot arī mašīnas augstums - nav jāuztraucas, braucot pa sliktiem autoceļiem. «Pie liela auto stūres jūtu, ka arī citi šoferi ir pieklājīgāki. Kad braucu ar mazāku auto, tad, lai veiktu manevru, bija jāsēž un jāgaida, līdz kāds par mani iežēlosies un palaidīs, tad, stūrējot lielu auto, šādu problēmu nav - respektē vairāk.»
Automašīnas mīnusi? «Neekonomiska pēc suņa,» viņa nosaka. «Lati skrien ātrāk nekā benzīna litri.»