Eiropas politiķi nu jau vairāk nekā nedēļu nokļuvuši tādā kā milzu labirintā, kur ik pa brīdim ir jāizšķiras - iet pa labi vai kreisi. Abi varianti ar trūkumiem, bet arī atpakaļceļa vairs nav. Kāds, piemēram, Kemerons, līdz vadības grožu nodošanai pēctecim var pamīņāties uz vietas, bet citiem arī tas nav risinājums.
Ir bijis referendums, Lielbritānijas politiķiem tas jārespektē, taču, šai valstij izstājoties no Eiropas Savienības, tā vienlaikus riskē pazaudēt Skotiju un Ziemeļīriju. Vai karalienei, parlamentam, valdībai pietiks drosmes savai tautai pateikt, ka tās gribas respektēšanai šoreiz ir pārāk augsta cena?
Kemerons ir paziņojis par demisiju, līdz ar to pamatīgās sprukās nu ir izstāšanās kampaņas līderis Džonsons vai viņa līdzgaitnieki. Kādam no tiem, uzņemoties Konservatīvās partijas vadību un līdz ar to arī premjerministra amatu, būs jāpārstāv valsts izstāšanās no Eiropas Savienības procesā, skaidri saprotot, ka tās ir lamatas politiskajai karjerai, - vairākums vēlētāju ar rezultātu būs neapmierināti, lai arī kā censtos sarunu vedēji.
Un šajā kontekstā - saprotams, ka labas attiecības svarīgas visiem, taču Eiropas Savienības politiskajiem līderiem jārēķinās ar risku, ka vēl kādas valsts pilsoņu vairākums var gribēt izstāties no Eiropas Savienības, ja redzēs, ka aizejošā Lielbritānija saglabā biznesam labvēlīgos apstākļus un tajā pašā laikā tiek vaļā no maksājumiem par Eiropas Savienības uzturēšanu, daudzajām direktīvām un var arī stingrāk kontrolēt robežas. Tātad, no vienas puses, Eiropas veseluma saglabāšanas intereses, no otras - divpusējo attiecību jautājums.
Un atkal no iepriekšējā izriet nākamais - Lielbritānijas aiziešanu formēt ātri vai lēni? No vienas puses, skaidrs, ka jautājums tik sarežģīts, ka ar šai procedūrai paredzētajiem diviem gadiem var nepietikt, līdz ar to izdevīgāk būtu ar oficiālo paziņojumu par izstāšanos nākt klajā iespējami vēlāk, tā iegūstot papildu laiku. Bet, to otras puses, tas tikai paildzina nestabilitātes, neskaidrības periodu, kas, protams, var negatīvi atsaukties gan uz iesaistīto valstu ekonomiku, gan arī jau pieminēto Eiropas Savienības spēju saglabāt savu veselumu.
Vēl viens aspekts ir neizbēgamā fokusēšanās uz šo konkrēto jautājumu, riskējot novārtā atstāt citus, piemēram, Ukrainas krīzes risinājumu, kas daudziem Eiropas politiķiem nu var šķist vismaz kā mazāk būtisks. Te bīstamība slēpjas biežajā sankciju pret Krieviju pagarināšanā, kur katru reizi izšķirošs ir subjektīvais faktors, nevis konkrēts, fiksēts nosacījums par, piemēram, Krimas un Ukrainas Austrumu reģionu atgriešanu Ukrainai.