Protams, jāņem vērā, ka AC/DC klausās dažādu paaudžu cilvēki, kuru acīs vērtība joprojām ir taustāmajiem kompaktdiskiem un vinila platēm, tāpēc šis saraksts, iespējams, arī nesniedz pilnīgi objektīvu ainu par mūziku, kuru Latvijā šajā pavasarī klausījās visvairāk, - Lēdijas Gāgas gados jaunākā auditorija varētu šo masu uzaudzēt, savu MP3 pleijeru vajadzībām pasmeļot viņas dziesmas neierobežotajos interneta resursos, ko nevar ne reģistrēt, ne saskaitīt.
Šovs lidlaukā
Tomēr AC/DC fanu rindas ir stipras - tās pakāpeniski augušas vairāku desmitu gadu garumā, un četros organizētajos fanu reisa autobusos (pat uz Madonnu bija tikai divi) uz koncertu 27. maijā Varšavā ir cilvēki vecumā no nepilniem 20 līdz aptuveni 60 gadiem. Daļa no viņiem pat sākuši klausīties AC/DC 70. gados, kad vēl dzīvs bija dziedātājs Bons Skots, un vēlāk viņa vietā nākušo Braienu Džonsonu joprojām uzskata tikai par aizstājēju, kurš godam dara savu darbu. Jo AC/DC centrālais tēls vienmēr bijis augumā sīciņais soloģitārists Anguss Jangs savā skolnieka žaketītē un biksēs līdz ceļiem.
Tieši tāds viņš, veicot savus slavenos pārskrējienus pa skatuvi gluži kā jaunībā, parādās koncertā uz milzīgās skatuves Varšavas Bemovo lidostā milzīga plača priekšā. Gluži kā slavenās 1990. gada dziesmas Thunderstruck klipā šo lēcienu labākai pārskatāmībai Jangs tiek filmēts no apakšas, kas iespējams, jo skatuves grīda ir caurspīdīga. Jau pirms koncerta ir skaidrs, ka tāda mēroga šovs Rīgā, par spīti fanu pārpilnībai, tomēr neizdotos, jo nebūtu ne piemērotas vietas, ne tik lielas auditorijas - Polijas interneta mediji min, ka apmeklētāju skaits Varšavā varētu būt ap 65 000 cilvēku un biļetes gan oficiālās kasēs, gan no neskaitāmiem spekulantiem par zemāku cenu vēl pieejamas ik uz soļa. Ceļš no ieejas koncerta norises vietā līdz skatuvei mērāms vismaz divos kilometros un atduras vēl pamatīgā attālumā līdz tai.
Plastmasas ragi
Šķiet, sen nav pieredzēts koncerts, kurā cilvēki tik daudz naudas tērējuši suvenīriem - vai katram trešajam mugurā tieši šīs Black Ice turnejas krekls un uz galvas mirguļo plastmasas ragi - gan oriģinālie, gan atdarinājumi par desmitreiz zemāku cenu ārpusē. Lai pūlī koncertā nebūtu iespēja laistīties ar alu, šīs dziras lietošanai paredzēta speciāla zona, no kuras ar glāzēm ārā nemaz nelaiž.
AC/DC spēlē savu klasiku, turklāt dara to tieši tāpat kā studijas ierakstos, tikai Angusa Janga pagarinātie ģitāras solo liecina, ka viss, ko dzirdam, notiek šeit un tagad. Skaņa ir perfekta, un, ja AC/DC var pārmest, ka dziesmas ir par daudz līdzīgas cita citai, grupa to var atļauties, jo kā AC/DC neskan neviens.
Vēl bez simtiem prožektoru, kas izgaismo skatuvi visdažādākajās krāsās un leņķos, kā dekorācija skatuves centrā uz tramplīna, it kā grasītos tūlīt aizlidot kosmosā, novietota milzu lokomotīve. Dziesmu Hells Bells Braiens Džonsons iezvana, iekāries milzīgā zvanā skatuves augšpusē. Nepilnas divas stundas ilgais koncerts beidzas ar Angusa Janga 20 minūšu ģitāras solo, bet ir skaidrs, ka tās nevar būt beigas, jo vēl nav skanējusi viena no, ja ne visslavenākā AC/DC dziesma…
Tā arī notiek, un pat jau koncerta sākuma daļā izskanējušais Thunderstruck nobāl, kad publika auro līdzi Highway to Hell, un citkārt lielus koncertus noslēdzošā grandiozā uguņošana šoreiz šķiet patiešām iederīgs beigu punkts, lai publikas tūkstoši nesteidzīgi dotos uz izeju, kur latviešu fani vēl ilgi nekāpa autobusos un ģitāru pavadījumā dziedāja AC/DC dziesmas pat ar ceļā izdomātiem latviešu tekstiem, pulcinot ap sevi arī poliski līdzi kliedzošo pūļus.