gada olimpiskajās spēlēs Nagano. Tāpat individuālajās sacensībās visai regulāri «izšāva» vismaz viens no viņiem, kas Latvijas līdzjutējus ar magnēta spēku pievilka pie televizoru ekrāniem biatlona translāciju laikā. Atcerēties vecos laikus un novērtēt pašreizējo situāciju Latvijas biatlonā aicināju vienu no «lieliskā četrinieka» - Oļegu Maļuhinu.
Individuālajos sporta veidos, kuros Latvijai nav pietiekami bagātu tradīciju, var izaugt pa vienam, pa diviem tīrradņiem, bet biatlonā jūs bijāt veseli četri no vienas paaudzes. Kas bija «lieliskā četrinieka» panākumu pamatā?
Tā sakrita zvaigznes. Nav viena iemesla, bet ir vairāku apstākļu sakritība. Pirmkārt, mēs visi četri bijām fiziski spēcīgi. Otrkārt, milzīga loma bija mūsu trenerim Vitālijam Urbanovičam. Tas, ka mēs, jauni puiši spēka gados, bijām gatavi darīt pat vistrakākās lietas un ka mūsu sapņiem nebija nekā neiespējama, ir saprotami, bet kādam entuziastam jābūt Urbanovičam, lai tik daudz ziedotos organizatoriskos un treniņu jautājumos… Viņam taču jau bija ģimene! Treškārt, būtisks atspaids bija tam, ka kopš 1995. gada bijām Latvijas Olimpiskajā vienībā. Tā arī bija liela veiksme, jo tikšanai A sastāvā pasaules čempionātā bija jāiekļūst labāko 12 pulkā, bet mēs palikām 13. vietā. Tikai pēc tam mums priekšā tikušajiem slovēņiem, neatceros, kāpēc, pielika soda minūti, un mēs pakāpāmies vietu augstāk. Ceturtkārt, toreizējais Latvijas Biatlona federācijas prezidents Žoržs Tikmers izdarīja ļoti daudz mūsu labā, izkarojot maksimāli labus apstākļus. Piektkārt, ārste Maruta Noveičuka, kura bija ne tikai kompetenta ārste, bet arī kā otrā māte. Domāju, tāda viņa bija ne tikai man. Visi šie faktori kopā ļāva mums gūt tos panākumus. Ja nebūtu kaut viena no šiem faktoriem, mūsu rezultāti nebūtu tādi, kādi tie bija.
LOV atbalsts, Tikmers un pārējie faktori bija kopš 1995. gada, bet jau 1992. gadā Albervilas olimpiskajās spēlēs 10 kilometru sprintā izcīnīji 13. vietu, par kuru mūslaiku izlases dalībnieki pat ar visu A sastāvu var tikai sapņot...
Tur arī mazliet paveicās, bet, jā, nebiju arī nekāds zaļais gurķis - tobrīd jau biju izgājis cauri PSRS sagatavošanas skolai. Regulāri braucu uz PSRS jauniešu izlašu nometnēm, vienu reizi PSRS čempionātā jauniešiem ieņēmu 5. vietu. Tajā laikā un konkurencē tas bija augstvērtīgs panākums. Cik reizes mūs no nometnēm atskaitīja blata trūkuma dēļ! Apvainojāmies, taču tas arī norūdīja. Ja mūs meta pa durvīm ārā, pa logu rāpāmies atpakaļ. PSRS skola norūdīja ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Mēs bijām stipri. Tu pat nevari iedomāties, ko tas nozīmēja… Savulaik no Sibīrijas ar plinti pār plecu stopējot devos uz Rīgu. Draugam bija kāzas dažas dienas pirms treniņnometnes beigām. Bijām kaut kur vēl aiz Bratskas. Kaut ko sastāstīju trenerim, lai varētu ātrāk braukt mājās. Biļešu nebija, nācās stopēt. Trīs dienas ceļā, un biju klāt pēdējā brīdī. Tāda pieredze vēlāk bija noderīga, kad ar Latvijas komandu jau ceļojām mazā busiņā pa visu Eiropu, katrā robežpunktā skaidrojoties, kāpēc mums ir ieroči. Cits neizturētu, bet mums tas viss likās pieņemami.
Labi, sākot ar 1995. gadu, viss gāja «uz augšu», un Latvijas biatlons piedzīvoja ziedu laikus.
Jā, lieliska kompānija, vēlme uzvarēt, entuziastu treneru korpuss un labs komandas nodrošinājums ļāva cīnīties par augstām vietām, sevišķi 1998. un 1999. gadā. Gribu uzsvērt, ka bijām ne tikai fiziski labi sagatavoti, bet arī gudri. Piemēram, 1999. gada pasaules čempionāts Kontiolahti tam ir apliecinājums. Toreiz sala dēļ čempionāts tika atcelts dienu no dienas. Un - kas muļķīgi - neviens neteica: «Atcelts uz tik un tik dienām.» Katru dienu visi sportisti brauca uz trasi un, sēžot busiņā, gaidīja jaunumus. Tā nosēdēja vienu, otru, trešu dienu, un neviens jau tajās dienās netrenējās. Tad kādam no mūsu komandas, vairs neatceros, kam, radās ģeniāls plāns - braucam trenēties uz citu vietu. Paskatījāmies laika prognozi - aukstums būs vēl trīs dienas. Aizbraucām 300 kilometru tālāk, kur bija iespēja trenēties pazemē speciāli iekārtotā tunelī. Ja PČ dotu startu nākamajā dienā, mēs pēc tādas slodzes pilnībā izgāztos. Bet noveicās, un tas atsākās pēc trim dienām. Sprintā mēs visiem izgriezām pogas: es ar četrām kļūdām šautuvē biju 5., Nākums - 10., Bricis - 12. un Upenieks - 14. vietā. Iedzīšanā man 4., Bricim - 6. vieta. Stafetē toreiz palikām piektie, kas ir mūsu komandas augstākā vieta. Toreiz taktiski uzvarējām i vāciešus, i norvēģus, par pārējiem nemaz nerunājot. Eh, ja pašreizējā Latvijas izlase varētu uzvarēt taktiski…
Pats ieminies par ne tik gaišo Latvijas biatlona turpinājumu. Kāpēc «lieliskajam četriniekam» nesekoja nākamā paaudze?
(Domā) Lejupslīde sākās ap 2002. gadu, kad par Latvijas Biatlona federācijas prezidentu kļuva Jānis Bērziņš. Tajā laikā, kad mēs vēl bijām konkurētspējīgi pasaules līmenī, vajadzēja piesaistīt bērnus un jauniešus biatlonam, vajadzēja strādāt ar jaunatni, šurp aicinot visaugstākās klases trenerus, bet Bērziņš tad tikai ceļoja līdzi komandai, staigāja pa preses konferencēm un izrādīja visiem Briča izcīnītās medaļas… Vajadzēja sagatavot jaunatni, kad bija treknie gadi un kad netrūka naudas. Bija mums pirms gadiem pieciem sešiem viena talantīga komanda Alūksnē, taču Bērziņš viņiem junioru vecumā jau vasarā pateica, ka aizbraukt uz pasaules čempionātu junioriem Kanādā - naudas nav. Puiši apvainojās un meta biatlonu pie malas. Ko citu viņiem atlika darīt? LBF vajadzēja viņiem dibenus bučot, lai tikai šie jaunieši turpinātu strādāt, bet tā vietā viņiem tika liegta iespēja progresēt un kāpt pakāpienu augstāk.
Bērziņš mutiski solījis, ka jaunatnei tikšot pievērsta lielāka uzmanība.
Oi, zini, es nesen biju Latvijas čempionātā slēpošanā… Tas līmenis ir tik vājš! Nav ne slēpošanas tehnikas, ne fiziskās sagatavotības. Daudziem muskuļu vietā ir tikai tauki. Pat elementāras koordinācijas daudziem trūkst. Ir viens divi talantīgi slēpotāji, bet viņi nevar progresēt, ja nav konkurences. Lai no viņiem sanāktu lietaskoki, vajag labus trenerus un regulāru dalību sacensībās ar augstvērtīgu konkurenci, bet tas ir ļoti dārgi. Starp citu, Aleksejs Gedercevs aprēķinājis, ka man kā sportistam iztērēts vismaz viens miljons latu, ja PSRS rubļus pielīdzinām pašreizējai valūtai.
Vai pašreizējie izlases līderi Andrejs Rastorgujevs un Edgars Piksons spēj atkārtot tavus un Briča panākumus?
Ar neapbruņotu aci redzams, ka Andrejs ir ļoti talantīgs. Negribu nevienu aizvainot, bet Andrejam ir jāmaina treneris. Ar talantu vien nepietiek, vajag arī mērķtiecīgi strādāt. Man un pārējiem PSRS sagatavošanas skolu izturējušajiem bija virkne brīnišķīgu treneru. Tagad Latvijā tādu ir ļoti maz, bet LBF viņus pat neuzrunā… Piemēram, Ilmārs Bricis ir ļoti gudrs, ar milzīgu pieredzi, bet trenē Lietuvas dāmas. Viņš varētu Rastorgujeva nenoslīpēto talantu sagatavot jaunā kvalitātē.
Kā rit dzīve pēc biatlonista karjeras beigām?
Pievērsos uzņēmējdarbībai. Šobrīd man ir divi mazumtirdzniecības veikali Daugavpilī. Sporta inventāra veikals, ar ko vairāk darbojas sieva, arī automašīnu akumulatoru tirdzniecība ir manā aizgādniecībā. Nesen uzsākām vērienīgu projektu - sporta uzturvielu ražošanu. Mans partneris pats sastāda formulas, pasūtījumu veicam ārzemēs, jo dažas vielas Latvijā ir ražošanā aizliegto sarakstā.
Un kā veicas ar biznesu?
Pēdējie gadi bija ļoti grūti, gandrīz visu pazaudēju, bet nu jau iet uz labo pusi. Ar sporta uzturvielu ražošanu saistu lielas cerības, Latvijas mērogā jau guvām atzinību. Nesen Igo Japiņš no mums paņēma ļoti daudz preču, taču pagaidām ieguldīts ap pusmiljona latu. Ieguldītais jāatpelna.
Vienubrīd kali plānus par biatlona trases izveidi Daugavpilī…
Ai, nekas tur nesanāca (ar nožēlu). Naudas un atbalstītāju nav, pašvaldība negrib palīdzēt. Vispār Latvijā sporta skolu sistēma ir mirusi. To paspārnē ievērības cienīgu neko nesagatavosi, ja nu vienīgi vēl Alūksnē un Madonā. Ir man tagad doma dibināt privātu klubu. Varbūt tad kaut kas sanāks, ja tam piesaistīs sponsorus un izmantos manu vārdu.