Ar Dienu sazinājās SIA Maxima Latvija darbiniece Nora. Sieviete atklāja, ka šajā uzņēmumā strādājot pēdējās divas dienas, jo viņas vadzis esot lūzis: «Katru dienu jutos kā vergs - nesaprotu, kā noturējos tur pusotru gadu. Strādāju desu nodaļā - staipīju 40 kilogramu smagas kastes. Pirms tam gandrīz neslimoju, bet pusotra gada laikā nolikos regulāri. Veikala vadītāja sapulcē reiz piekodināja, lai neviens nedomā ņemt darbnespējas lapu, jo aizvietotāju neesot. Ja kāds atļāvās slimot, attieksme no vadības pasliktinājās momentā! Mūsu lielveikalā kopumā trūka apmēram 40 darbinieku - mainība bija kā konveijerā. Un ne tik daudz algas, cik attieksmes dēļ.» Jautāta, vai viņai veikala vadība likusi iegādāties neizpārdotās preces ar pēdējās dienas derīguma termiņu, Nora atbildēja noraidoši, bet atklāja, ka norakstīto maizi darbiniekiem izdalot bez maksas. Uzņēmuma rīcību šajā it kā cēlajā solī viņa sauc par cinisma augstāko pakāpi - maizi vispirms drīkstējusi izvēlēties veikala administrācija, bet, ja kas palika pāri, to bija ļauts ņemt zāles darbiniekiem. «Mana alga bija trīsreiz zemāka nekā administrācijai - vai tiešām viņi nevar atļauties paši nopirkt maizi?» Sieviete atklāja, ka par pilnu darba slodzi viņa saņēmusi 150-190 latu mēnesī uz rokas, kā arī pēc pirmā nostrādātā gada pienākusies veselības apdrošināšanas polise, taču tās apmērs sedzis vienīgi pāris vizīšu pie terapeita: «Man darbā Maxima veikalā iegūto veselības problēmu dēļ jāveic magnētiskā rezonanse, bet nevaru to atļauties. Nezinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pēc šī darba atgūtu veselību,» rūgtumu neslēpa Nora.
Neapmierinātību ar darba apstākļiem Dienai pauda arī a/s Drogas darbiniece Sintija. Jaunā sieviete strādā par pārdevēju vienā no šī uzņēmuma veikaliem un ir neizpratnē par vadības attieksmi: «Ikreiz, kad saslimstu, vadītāja man zvana un lūdz, lai nāku strādāt. Atteikuma gadījumā nākas izjust kaut ko līdzīgu mobingam. Skaidri liek saprast arī to, ka slimības lapu vienlaicīgi nedrīkst ņemt divi darbinieki. Pagājušajā mēnesī man nācās nostrādāt gandrīz 200 stundu, uz beigām jutos kā zombijs, jo pa vidu iekrita nakts maiņas, kad jākārto akcijas preces, bet saņemtais atalgojums bija neadekvāti zems - nedaudz virs 200 latiem.» Sintija piebilda, ka pusdienās parasti tikusi tikai ap pulksten pieciem vakarā: «Arī aiziet padzerties drīkstu tikai tad, ja neviena cita noliktavā nav. Ja kāds tur strādā, iet iekšā nedrīkstu, jo palīgtelpā vienlaikus nedrīkst atrasties divi darbinieki. Mani neapmierina arī tas, ka uzņēmums neapmaksā obligātajās darba sapulcēs pavadīto laiku.»
Abu minēto uzņēmumu vadība, komentējot aprakstītās situācijas, norāda, ka iekšējie darba kārtības noteikumi atbilstot valstī noteiktajai likumdošanai, bet SIA Maxima Latvija pārstāvis citēja uzņēmuma akcionāra Igna Staškeviča teikto: «Mēs strādāsim pie pārmaiņām iekšējā kultūrā.»
Darbinieču stāstītais liecina, ka dominējošo stāvokli mazumtirdzniecības veikalu tīkli mēdz ļaunprātīgi izmantot ne vien attiecībās ar piegādātājiem un citiem sadarbības partneriem, bet arī ar darba ņēmējiem. Tas rezultējas viņu mainībā, ko apliecina darba sludinājumu portālos redzamā informācija - visvairāk vakanču piedāvā tieši Maxima, Rimi, Drogas, Iki. Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse norāda, ka darbiniekiem, ja pārkāptas viņu tiesības, jāvēršas Valsts darba inspekcijā (VID) ar lūgumu veikt pārbaudi. Viņa arī piebilst: «Darbu organizēšana darbinieku attaisnotas prombūtnes laikā ir darba devēja uzdevums. Ja darba devējs darbnespējas gadījumā liek strādāt un aizliedz doties pie ārsta saņemt darbnespējas lapu, darba ņēmējam būtu jāvēršas VDI vai tiesā.»
Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, komentējot sociālpsiholoģisko vidi mazumtirdzniecības veikalu tīklos, ir skarbs: «Darbiniekiem pašiem sevi jāaizstāv - neviens cits viņu vietā to nedarīs - nav vairs tie laiki. Kamēr paši neapvienosies arodbiedrībās, būtisku pārmaiņu nebūs. Maksāt arodbiedrības biedra naudu tomēr ir lētāk nekā organizēt bēres!»