Vistraģiskākie notikumi risinājās 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. «Vēl joprojām vēsturniekiem ir ko pētīt un analizēt - kas, kāpēc, no kurienes šāva,» saka 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais, kurš toreiz bija šo notikumu pašā centrā. «Daudz jautājumu ir palikuši neatbildēti - kāpēc gāja bojā pieci cilvēki, kuru vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.»
Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes toreiz bija satraukuma pilns un aizraujošs laiks. No visiem Latvijas novadiem Rīgā sabrauca vīri, ielās smagā tehnika atveda betona klučus, Vecrīgā kūpēja ugunskuri. Toreiz tas likās nopietni un īsti, jo visu sirdīs bija izlolota ideja par brīvu Latviju. Tagad? Izaugusi vesela paaudze, kura par to uzzina tikai no vecāku stāstiem, no pāris rindkopām vēstures mācību grāmatā. Viņi iet uz 1991. gada barikāžu muzeju un… brīnās, uzdodot dažādus jautājumus.
Muzejs vienam notikumam
«Kamēr vēl ir kāds, kas stāsta un atceras, tikmēr tas viss jāfiksē vēsturei, jo barikāžu laiks bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs,» saka 1991. gada barikāžu muzeja direktors. Pirms 23 gadiem viņš strādāja Bauskas milicijā. Janvāra vidū, kad iekšlietu sistēmas darbiniekus aicināja uz Rīgu apsargāt svarīgākos objektus, astoņi Bauskas miliči, arī Renārs Zaļais, atsaucās un bija starp tiem, kuri 20. janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju pret OMON kaujiniekiem. R. Zaļo un vēl trīs viņa biedrus tajā naktī ievainoja.
Rīt viņš atklās papildināto ekspozīciju 1991. gada barikāžu muzejā. Muzejs atvērts kopš 2001. gada, taču joprojām tiek papildināts, un pašreizējām telpām tagad pievienotas vēl trīs telpas, tādējādi rodot iespēju parādīt daudz vairāk nekā līdz šim. Vienā no telpām tiks plašāk atspoguļoti 20. janvāra notikumi - uzbrukums Iekšlietu ministrijai, apšaude Bastejkalnā. Otrā telpā tiks akcentētas barikāžu notikumu atskaņas pasaulē. Trešās telpas tēma - Tautas frontes loma barikāžu veidošanā. Papildinātajā ekspozīcijā ir arī vairāki unikāli priekšmeti ar stāstiem, kas lieliski raksturo laiku pirms vairāk nekā 20 gadiem.
1991. gada barikāžu muzejs ir unikāls ar to, ka aptver pavisam nelielu, taču ļoti nozīmīgu laika posmu Latvijas vēsturē. R. Zaļais no tā laika spilgtākajiem notikumiem bez barikādēm piemin arī Baltijas ceļu un Tautas manifestāciju Daugavmalā. «Tas bija unikāls gadījums visas pasaules vēsturē. Kurā valstī vēl būtu bijis tā, ka ceturtā daļa no valsts iedzīvotājiem sapulcējas manifestācijai un kopīgi dzied?» atgādina R. Zaļais.
Barikāžu laiku raksturo ne tikai dzelzsbetona bluķi, smagā lauku tehnika ielās un pie stratēģiski svarīgajiem punktiem, dzeloņdrātis, kas savija metāla «ežus», lai kavētu tanku kustību, bet arī ļoti sadzīviskas lietas - fotoaparāti, krūzītes, blašķītes, radioaparāti, gāzmaskas. Ar termosiem rokās un pīrāgiem somās rīdzinieki devās uz barikādēm un cienāja pie ugunskuriem sēdošos. Vecrīgas kafejnīcās gatavoja simtiem sviestmaižu un zupas vārīja vislielākajos katlos.
Tāpēc 1991. gada barikāžu muzejs aicina ikvienu papildināt tā krājumus ar atmodas laika pretspēku raksturojošiem un jebkuriem citiem priekšmetiem, kas saistīti ar barikāžu laiku. Un, atsaucoties aicinājumam, bieži vien tiek nestas visneiedomājamākās lietas. Muzejam aizvien vairāk tiek piedāvātas tā laika fotogrāfijas (arī negatīvi). Toreiz nebija digitālo fotoaparātu, tika izmantotas melnbaltās fotofilmiņas. Fotogrāfijas tiek sistematizētas, «aprakstītas» un saglabātas vairākos veidos - negatīvos, fotokopijās, kā arī elektroniskā formātā serverī, diskos.