Pasaulē, par spīti daudz piesauktajai globalizācijai, arvien vairāk cilvēku meklē savas etniskās un kultūras saknes, pat ja tās meklējamas grupās, kuras vai nu kļuvušas mazskaitlīgas, vai laika gaitā identitāti krietni zaudējušas: velsieši, sorbi, rutēņi, galisieši. No šī viedokļa līvu pēcnācēju un/vai interesentu aktivitātes nav kaut kāda lokāla parādība vai dīvainība.
Protams, var skeptiski šos centienus vērtēt, atgādinot, ka līvi skaitliskā samazinājuma aspektā ir sasnieguši t. s. neatgriešanās punktu. Tomēr šāda ironija būtu nevietā, jo runa jau ir nevis par vēstures rata pagriešanu atpakaļ, bet zināšanām, piederības sajūtu, kas ir vērtība kā tāda. Līvu situāciju varētu salīdzināt ar baltvāciešu kultūras mantojumu: skaidrs, ka tā kā sociāla, etniska grupa vairs nepastāvēs jau tuvākajā nākotnē, bet tas nemazina baltvācu kultūras nozīmi Latvijai. Zināšanas, tuvība līviem var nākt tikai par labu ikvienam, kurš vēlas dziļāk izjust Latviju. Ja mēs izgaršojam latgaļu kultūras pienesumu, atkratīties no līviem ir savādi. Vīzdegunīgi paziņot, ka «viņu jau vairs nav», tāpēc interesēties nav vērts, nozīmē vēsturisku tuvredzību: laiki mainās, vienas teritorijas etniskais sastāvs mainās, tas, kas noticis ar šīs teritorijas pamatnāciju pirms baltu ciltīm, var atkārtoties ar latviešiem. Ignorējot līvus, mēs provocējam līdzīgu attieksmi pret latviešiem.