Krievu izdevumā Sport Express nule kā bija fotoattēls, kurā viss Sarkanais laukums pilns ar jaunām Audi A8 mašīnām, kas nonākušas olimpisko medaļnieku rīcībā. Krievijas olimpiskajiem veiksminiekiem bijusi arī pieņemšana pie prezidenta Vladimira Putina, visiem medaļniekiem ordeņi!
Tik dāsns Latvijā laikam neviens nebūs. Arī Pļaviņam un Šmēdiņam iedotās mašīnas uz Pasaules kausa posmu vairāk ir tāds mārketinga triks, jo tas ir uz vienu braucienu, nevis sportistu īpašumā. Olimpiešiem, kuri ir to pelnījuši, valdība pateiksies ar naudas balvām par izciliem sasniegumiem sportā - kā to noteikumi paredz.
Kā beigās tiks formulēts pludmales volejbols - kā komandu vai individuālais sports?
Mana attieksme ir tāda, ka tas ir individuālais sporta veids. Tāpat kā airēšanas divnieks vai bobsleja četrinieks. Uz laukuma iziet divi spēlētāji bez trenera, bez daktera, bez iespējas nomainīties. Arī sniedzot finansiālu atbalstu Latvijas Olimpiskajā vienībā [LOV], lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, bīčvolejbolisti atbalstu saņēma kā individuālā sporta veida pārstāvji. Vēl viens arguments - izcīnot tiesības startēt olimpiskajās spēlēs, nedrīkst būt tā, ka, piemēram, četrpadsmito vietu rangā ieņem Pļaviņš/Šmēdiņš, bet aizbrauc, teiksim, divi Šmēdiņi. Konkrēti cilvēki cīnās par konkrētām vietām. Tas jautājums vairāk ir pacelts tāpēc, ka šī sporta veida federācijai, ne pašiem sportistiem, ir cerība saņemt lielāku prēmiju, ja to novērtē kā komandu sporta veidu. Bet tas jau ir valdības, nevis mūsu kompetencē.
Visi vienmēr uzsver, ka valdībai vajadzētu dot prēmijas, bet varbūt tieši privātajam sektoram vajadzētu uzņemties iniciatīvu?
Latvijas likumdošana sporta sponsoriem un labvēļiem paredz peļņas nodokļa atvieglojumus, taču pēdējos gados ir samazinājies to uzņēmumu skaits, kuri strādā ar peļņu, un mazāk ir tādu, kuri ir gatavi ziedot desmitus un vairākus tūkstošus. Šobrīd privātā iniciatīva lielā mērā ir «noštopēta». Bija pat tik tālu aizgājis, kad uzņēmumi, kuri strādāja ar peļņu, bet kuri no bankām ņēma aizņēmumus apgrozāmo līdzekļu vajadzībām, bija spiesti līgumos parakstīties, ka viņi apņemas no peļņas nevienam neko neziedot. Bankas lika šķēršļus ziedošanai pat sekmīgi strādājošiem uzņēmumiem.
Kopš Pekinas samazinājušies līdzekļi, lai sagatavotu sportistus olimpiskajām spēlēm?
Ja rēķinām LOK un LOV budžetu šīm vajadzībām, tas netika samazināts. Tie paši aptuveni septiņsimts tūkstoši LOK budžetā bija, neskatoties uz to, ka no valsts puses atbalsts augstu sasniegumu sportam ir gandrīz trīs reizes mazāks, nekā bija 2008. gadā. LOV budžets ir aptuveni divarpus reižu mazāks nekā tolaik, taču tiem individuālo sporta veidu pārstāvjiem, kuri bija A un B sastāvā, pielietojot dažādas metodes un dažādus finansēšanas ceļus, radām iespēju nesamazināt atbalstu. Cieta citas lietas. Šajā gadā zieminieki bija spiesti nedaudz pieraut jostas, bet vasarnieki to pašu darīs nākamajā gadā, kad prioritāte būs ziemas sporta federācijas. Prognoze ir tāda, ka LOV budžets nākamajā gadā būs identisks šim gadam, bet vajadzību jau mazāk nepaliek.
Sanāk, ka olimpiskā cikla pirmajos divos gados jostas ir jāsavelk, bet pēdējos divos viss ir nodrošināts?
Jā, to faktiski varēja arī redzēt sportistu intervijās pēdējā pusgada laikā. Tiem līderiem, uz kuriem visvairāk cerējām, netrūka nekā. Varbūt viņi nekļuva bagāti, taču centāmies nodrošināt visu, lai viņi labi sagatavotos.
Tauta parasti sniegumu vērtē pēc ieņemtajām vietām, bet vai var salīdzināt, piemēram, Kazakeviču, kuram treniņš ir soļošana, bet pamattdarbs Vācijā, kur viņš strādā par dārznieka palīgu, un Štrombergu vai Radeviču, kuriem ir profesionālu treneru brigāde?
Es personīgi Kazakevičam neko nepārmetu. Jā, Pekinā viņš bija sešpadsmitais, bet tad arī viņš startam nopietni gatavojās. Viņš bija pametis sportu un tajā atgriezās tāpēc, ka draudzene Dace Lina gribēja skriet maratonu. Viņi paši sagatavojās, izpildīja B normatīvus un tika uz olimpiskajām spēlēm. Cepuri nost, ja jau nobriedusi sieviete var pieņemt lēmumu, ka grib skriet maratonu olimpiskajās spēlēs, trīs gadu laikā to panāk un noskrien līdz galam. Grūtāk saprast, piemēram, Žolneroviču, kurš pateica, ka negrib sevi mocīt. Nu, nenodarbojies ar sportu tādā līmenī, ja negribi sevi mocīt. No tiem, no kuriem tika gaidīts, mēs arī sagaidījām. Vilšanās ir par mūsu šķēpmetēju vīriešu komandu, bet par pārējiem neko sliktu nevarētu teikt.
Vai tiešām nav vairs neviena bez šķēpmetējiem, no kuriem būtu pamats prasīt vairāk, vadoties pēc viņos ieguldītā?
Smaiļotāji. Svarīgākajās sacensībās no sava labākā rezultāta atpalikt trīs sekundes, turklāt īsajā divsimts metru distancē tik ātrā ūdenī - tas bija diezgan negaidīts un nepatīkams mirklis. Mēs droši cerējām, un tam bija pamats, ka viņi tiks vismaz finālā. Vēl gan neesam runājuši ar viņiem, bet jau pirms spēlēm bija dažas pazīmes, ka šis pāris jūk ārā. Žēl tā trīs gadu laikā ieguldītā darba.
Eiropas vieglatlētikas čempionātā visi pēc kārtas apgalvoja, ka tur rezultāts viņiem nav svarīgs, jo gatavojas Londonai, taču arī tur lielai daļai nebija rezultāta.
Manuprāt, kaut kas nebija pareizi ar plānošanu, jo pēdējos divos gados daži apmierinājās ar to, ka izpildīts olimpiskais normatīvs un līdz Londonai var mierīgi dzīvot. Panākumus guva tie, kuri mērķtiecīgi gatavojās un startēja visu laiku. Ja pusotra gada laikā pirms spēlēm rezultāta nav bijis, tad ir grūti uz kaut ko cerēt.
Kāda ir tendence sporta veidos, kuros iepriekš bijuši lieli panākumi, - gan džudo, kur medaļu izcīnīja Zeļonijs, gan vingrošanā, kur pie zelta medaļas tika Vihrovs?
Pēc vingrotāju Vihrova un Saproņenko panākumiem olimpiskajās spēlēs kritums bija objektīvs, jo nevaram cerēt, ka mums katrās spēlēs būs medaļa vingrošanā. Tas ir sporta veids ar bagātīgām tradīcijām un milzīgiem resursiem lielvalstīs. Tas drīzāk bija izņēmums, ka mums divas olimpiādes pēc kārtas bija medaļas vingrošanā. Nākotnē gan ir cerības. Pekinā mums vingrotāju nebija, bet šoreiz Trefilovs tika pie ceļazīmes, kas norāda uz to, ka līmenis nav ļoti krities. Vihrovs un Saproņenko vada savu vingrošanas klubu Rīgā, filiāli Daugavpilī. Varbūt pēc pāris olimpiskajiem cikliem mēs atkal runāsim par talantiem vingrošanā. Tāpat ir ar šķēpmešanu. Mēs jau esam izlaidušies, prasot no šķēpmetējiem katrā olimpiādē medaļas. Ja paskatāmies vēsturē - 1956., 1968., 1980. gads. Katrai medaļai bija divpadsmit gadu cikls. Pēc tam divdesmit četrus gadus šķēpmešanai nebija itin nekā, ja neskaita jauniešu medaļas. Nebūs katrās spēlēs medaļas. Arī Torkildsens un Pitkemeki Londonā medaļu nedabūja, jo nāk jaunā paaudze.
Formāli ņemot, Zigismundam Sirmajam gan nav izpildīti nekādi kritēriji, lai paliktu LOV sastāvā?
Varu apgalvot, ka Šķēpmetēju kluba talantu meklēšanas programmas turpināsim atbalstīt arī nākamajā olimpiskajā ciklā. Kas attiecas uz augstas klases šķēpmetēju atbalstu, tad tur būs ļoti nopietnas sarunas, ko, kāpēc un kādā apjomā atbalstīt. Tāpat par to, kas viņus trenēs.
Vai kvalificētu treneru trūkums neizpaužas arvien izteiktāk?
Tas ir ne tikai mums. Treneru jautājums kļūst arvien svarīgāks. Starptautiskais tirgus mums kļūst par arvien lielāku draudu, jo nespējam konkurēt ar samaksu labākajiem treneriem. Pēc uzvaras BMX trenerim Ivo Lakučam paprasīju, cik darba piedāvājumu viņš jau ir saņēmis. Viņš nosmīnēja un noklusēja. Skaidrs, ka tādi ir bijuši un būs vēl. Divus ciklus pēc kārtas sagatavojot olimpisko čempionu, viņš starptautiskajā darba tirgū ļoti augstu kotējas. Tāpat mums ir diezgan grūti noturēt Sandi Prūsi bobslejā. Kopējām pūlēm ir izdevies vienoties ar Sandi, ka viņš līdz olimpiskajām spēlēm Sočos neko nemainīs, taču tas nav viegli. Starptautiskais darba tirgus un cenas liek mums tam visam iet līdzi. Ja to nedarīsim, tad mūsu labākie speciālisti ātri vien trenēs citu valstu pārstāvjus.
Ko varam darīt, lai lakuču un prūšu mums būtu vairāk?
Īstermiņa programmu šeit nav. Ir tikai kompleksi risinājumi gan ar sporta speciālistu izglītības sistēmas pilnveidošanu, gan atalgojuma attīstību. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju ik gadu beidz 80 - 100 speciālistu. Par treneriem, labākajā gadījumā, aiziet kādi četri vai pieci. Darba samaksas jautājums jauniem cilvēkiem ar diplomu ir ļoti aktuāls. Iespējams, mēs vairākas paaudzes tādēļ jau esam zaudējuši. Tādas lielvalstis kā Krievija un Ķīna treneru jautājumu risina ar naudas palīdzību.
Vēl viens sāpīgs jautājums ir sporta bāzes. Īpaši jau vieglatlētikā, kur sportisti pamatoti var pārmest - kādus rezultātus no mums gribat, ja Daugavas stadions ir nožēlojamā stāvoklī, bet normālas manēžas Rīgā joprojām nav?
Tā ir valsts problēma. Stadions pieder valstij, atrodas uz Rīgas pilsētas īpašumā esošas zemes. Manēža pieder Rīgas domei. Kamēr tā ar valdību nespēs par šīm tēmām sarunāties, šis jautājums turpinās karāties gaisā.
Kādu atzīmi varētu ielikt Latvijas olimpiskajai komandai Londonā?
Manuprāt, komandu jāsadala divās daļās. Vienai varētu likt no labi līdz ļoti labi, bet otrai - apmierinoši. Desmit ballu sistēmā vidējais varētu būt seši septiņi. Ir tādi, kuri pelnījuši deviņi un desmit, un ir tādi, kuriem palikusi nullīte.
Kā izdziest lāpa, jāsāk domāt par nākotni. Viena lieta ir rezultāti, cita - kāds ir skats uz Rio?
Lūk, man ir sarakstiņš. Četrpadsmit atlētu, kuri bija desmitniekā šajās spēlēs, un trīs četri jaunie, kuri bija pirmo reizi un cīnījās kā nākas. Ja mums šobrīd ir ap divdesmit atlētu no šīs komandas un vēl pievienosies tie, kuri junioru vecumā šobrīd cīnās par vadošām vietām Eiropā un pasaulē, tik bēdīgs tas skats nav, kā dažbrīd varētu likties. Galvenais, lai mēs spējam viņiem nodrošināt visu vajadzīgo.
Vai pirms jaunā cikla ir nepieciešams kaut ko manīt Olimpiskajā vienībā?
Mēs jau divus gadus sēžam ierakumos un gaidām valdības lēmumu, kas dotu zaļo signālu projektam valsts sporta centrā Mežaparks, lai varētu pilnveidot Latvijas Olimpiskās vienības materiāli tehnisko un zinātnisko bāzi. Projekts ir gatavs jau pusotru gadu, taču netiekam uz priekšu, jo mainās valdības, mainās ministri, mainās pieejas jautājumu risināšanai. Jācer, ka tie solījumi, kas ir bijuši ar valdības vadītāju pēdējā pusgada laikā, pildīsies un nākamā gada beigās šo projektu varēsim sākt realizēt. Varbūt tā ir tāda mierināšana no valdības puses. Sak, pacietieties vēl līdz 2014. gadam, tas būs tas labais. Mēs ciešamies un gaidām, bet var sanākt tā, ka esam atsviesti tik tālu atpakaļ, ka būs grūti panākt pārējo pasauli.
Vai pozitīvu grūdienu dos tas, ka Londonā bija arī valsts premjers?
Es ļoti ceru, jo izpratne par lietām viņam nu ir daudz lielāka nekā iepriekš. Viņš bija arī ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā, taču tās īsti neparāda situāciju. Tās ir vairāk nekā spēles. Šeit bija notikums, pasaules līmeņa pasākums. Viņš to dabūja izjust, tikties ar saviem kolēģiem, izrunājās par to, cik lielu lomu visam piešķir Lielbritānija. Ar premjeru pārrunājām arī par Siguldas kamaniņu trases un Olimpiskās vienības attīstību, Murjāņu sistēmas pilnveidošanu. Darbu, vēlmju un programmu ir daudz, taču ir nepieciešama politiskā griba vai noteiktība.
Tīri funkcionāli Olimpiskajā vienībā ir gaidāmas kādas pārmaiņas?
Pēc rezultātu analīzes un federāciju uzklausīšanas, iespējams, kaut kas kritērijos tiks mainīts vai paskaidrots, taču pamatos tie būs tādi paši. Paplašinājums varētu būt tāds, ka Eiropas, pasaules čempionāti vai olimpiskās spēles nebūs vienīgie noteicošie. Jāņem vērā arī Pasaules kausi, vietas pasaules rangā, lai neveiksme vai negadījums svarīgākajā startā neizsistu sportistu no aprites vispār.
Cik ļoti rezultāti olimpiskajās spēlēs var ietekmēt nākotni?
Pat ja nebūtu Štromberga zelta medaļas, pesimismam nebūtu pamata, jo ir pietiekami daudz konkurētspējīgu sportistu, kuri var startēt Rio. Cita lieta, vai mums būs tikpat lielas iespējas veikt talantu atlasi uz 2020. gada olimpiskajām spēlēm, jo pirms diviem gadiem pēc finansējuma nogriešanas par trešdaļu samazinājās sporta skolu audzēkņu skaits. Grupas aiztaisīja ciet. Ja ar konkrēto sporta veidu nodarbojas arvien mazāk cilvēku, tad arī atlases iespējas samazinās. Ir sporta veidi, kur tendence ir pretēja. Piemēram, pagājušajā gadā Rīgā atklāja BMX trasi, un BMX kluba dalībnieku skaits trīskāršojās. Pieprasījums ir, taču jārada apstākļi.