Nebāzies virsū ar mīlestību
Patversmē Labās mājas uzzinu, ka Leons Zviedris ar Patriku devies pastaigā uz ezeru. Un tur jau viņi nāk pa ēnaino meža ceļu. Patriks, jautri lēkādams, Leons rāmā mierā, laiku pa laikam mezdams sunim kociņus. Pēc fotografēšanās Leons aizved Patriku uz voljēru. Suns pavada draugu ar uzticīgu skatienu. Viņš nešaubās, ka Leons atgriezīsies.
Horeogrāfs stāsta, kā nonācis patversmē Labās mājas: «Es dzīvoju Purvciemā un bieži dodos velo izbraucienos pa apkārtni, jo te ir labi veloceliņi. Viens no tiem ved gar šo patversmi. Sāku interesēties, kas dzīvo aiz Labo māju vārtiem.»
Ciemošanās laikā patversmē Leons pamanījis, ka telpās valda klusums. Protams, izņemot reizes, kad patversmē parādās kāds svešinieks. «Man šķita, ka suņiem un kaķiem pietrūkst gluži sadzīvisku trokšņu, piemēram, sarunu, mūzikas, smieklu, kas dzīvniekiem kliedētu vientulību, bet darbiniekiem vienkārši nav laika katru ilgāk pabužināt, ar katru parunāties.» Leons izdomāja Labajās mājās iekārtot radio translāciju un uzdāvināja radioaparātus.
Horeogrāfam bija arī savtīgi nolūki - viņš grib komunicēt ar dzīvniekiem. «Kādā dienā teicu, ka vēlos vest pastaigā suni, un lūdzu, lai man dod vislielāko un visniknāko, ar kuru patversmes darbiniekiem ir grūti tikt galā. Man atveda Patriku un piekodināja, lai es ar viņu nečubinoties, jo šis varot iekost. Toreiz divatā aizgājām līdz ezeram un, atpakaļ nākot, apsēdāmies uz liela baļķa - es vienā galā, Patriks - otrā. Tad es šim jautāju - nu, cik ilgi tā sēdēsim? Nāc blakus! Suns pienāca un nolaizīja man roku. Tā sākās mūsu draudzība. Tagad, kad vien esmu Rīgā, atbraucu pie Patrika.»
Leons iepazinis dzīvnieku psiholoģiju. «Esmu sapratis pašu galveno - nebāzies dzīvniekam virsū ar savu mīlestību! Viņam pašam jāizjūt cilvēks, pašam jāvēlas viņam tuvināties.»
Vai aizvadīto trīs gadu laikā, kopš Leons staigā ar Patriku, viņam nekad nav bijusi vēlēšanās adoptēt uzticīgo suni? Leons nenoliedz - protams, bija, bet skaidrais saprāts vienmēr iebilst - tas nav iespējams. Leons joprojām daudz laika pavada ārpus Latvijas, strādājot ārzemēs. Tiesa, arī sieva Austra ļoti mīl dzīvniekus, bet Leons pārliecināts - viņa ar Patriku netiktu galā, izlutinātu suni. Tomēr galvenais pretarguments ir cits: «Pēc mūsu ģimenes trīskāršā zaudējuma esmu sapratis, ka paņemt dzīvnieku nozīmē sevi jau gatavot šķiršanās mirklim nākotnē. Pašlaik tam neesmu gatavs ne es, ne sieva.»
Dzīvnieki īpašā vērtē
Horeogrāfs stāsta, ka tikai laiks remdējis šķiršanās sāpes no uzticīgajiem mājdzīvniekiem, kad dažu gadu laikā uz citiem medību laukiem devās viņa mīluļi - labradors Umba, tīģerpitons Bu Bu un pundurtrusis Brunītis. Tas savulaik sievai nācis līdzi pūrā. «Ar Austru esmu kopā jau desmit gadus, bet dzīvnieki vienmēr vairāk pieķeras man. Brunītis nebija izņēmums. Trusītis nodzīvoja septiņus gadus, un es apglabāju viņu tepat mežā pie patversmes.»
Katrs no aizgājušajiem dzīvniekiem ir daļa no Leona dzīves, bet deviņpadsmit gadu vecais tīģerpitons Bu Bu bija arī Leona skatuves partneris. «Bu Bu iegādājos pusgada vecumā. Tāds mazs tārpiņš bija, bet izauga kārtīgs pitons.» Leons kliedē manas ilūzijas par pitona it kā milzīgo pieķeršanos saimniekam: «Es neturēju Bu Bu naudas pelnīšanai, bet, tā kā strādāju šovbiznesā, pitons bija viens no manu izrāžu elementiem. Par saprašanos ar čūsku gan nevar būt ne runas, jo viņai smadzenes ir kniepadatas galviņas lielumā. Čūskai vienalga, kas blakus - Pēteris, Jānis vai Miķelis. Taču bijām saraduši, un Bu Bu bija liela manas dzīves daļa.»
Dzīvnieki Leonam patikuši kopš bērnības, un tā vai citādi tie allaž arī bijuši blakus. Nesen mākslinieks atgriezies no Gruzijas. «Pie kāda klostera atpiņķēju drātīs sapinušos izmisušu aitu un palaidu viņu brīvībā. Tbilisi promenādē nofotografējos ar krāsainiem dekoratīvajiem baložiem, un tikai pēc tam uzzināju, ka ukraiņu puisis ar putniem taisa biznesu un katru balodi krāso smukumam. Sirds nosāpēja.»
Leons pasmejas, vērtējot nesen YouTube redzēto sižetu par mazu bērniņu kobru murskulī: «Lēta sensācija, cilvēku muļķošana! Tās kobras ir fiziski sakropļotas, un viņām izrauti indes zobi. Pretējā gadījumā bērns jau pirmajā mirklī būtu pagalam.» Tomēr vienojamies, ka daudzie portālos ievietotie pozitīvie video sižeti par dzīvniekiem izraisa cilvēkos gaišas emocijas. Piemēram, sižets par kaķi uz jahtas un diviem delfīniem jūrā, kuri tiecas pieglausties mincim. Leons ir sajūsmā par delfīniem un stāsta, ka oktobrī atgriezīsies Latīņamerikā, kur jau ilgāku laiku kā horeogrāfs un režisora palīgs strādā pie Kolumbijas valsts pasūtījuma - vērienīga šova iestudējuma. Tas notiks uz mākslīgas salas ūdenī. Šovā piedalīsies izcila pasaules mēroga šova zvaigzne, kuras vārdu pagaidām nedrīkst izpaust, kā arī klasiskā baleta mākslinieki, mūziķi un delfīni. «Strādāt ar delfīniem man palīdz divi speciālisti. Delfīniem ir svarīga kopā esība ar cilvēkiem, un darbu šovā viņi uztver ar radošu prieku.»
Leons Zviedris ir laimīgs cilvēks, jo dzīvē guvis daudz prieka no saviem uzticīgākajiem draugiem - dzīvniekiem.