Vēls pavasaris
Dzintars smēdē slauka grīdu. Trīs nedēļas te nav būts. Darbnīca šķiet ierūsējusi, arī pašam līdzīga jušana. Slimnīcā iegulētais stīvums dara tūļīgu, bet prāts kā samainīts - nemaz nemudina ķerties pie kalēja rīkiem. Smadzenēs trinas gluži citas domas. Kāpēc tie Jēzus raduraksti evaņģēlijos atšķiras? Nesaprotu. Un pārējās vietas... nē, vakarā jāizpēta vēlreiz. Atstutējis slotu, viņš paņem no galda Jauno Derību, notrauc zilajiem vāciņiem pielipušās metāla skaidiņas un ieliek jakas kabatā.
Pelēcīga kārtiņa iekrāsojusi smēdi gurdenu. Putekļi ir instrumentu saldais miegs. Spiedņi, kalti, lūkšas, caurumsiši guļ, pamesti pa roku galam. Dzintars paskatās uz frēzmašīnu - daudz netrūkst, lai tā iekrāktos, bet lakta un lielais pneimatiskais āmurs vispār - sūt kā tādi kantaini lāči. Kalējs nožāvājas. Sakopšana prasīs dienu, ja ne vairāk. Viņš paņem krūzi un iedzer atdzisušo tēju. Nebūtu pakrūtē tās griezīgās tukšuma sajūtas, juceklis darbnīcā netraucētu, darbs dzītu darbu, viss būtu kā agrāk. Kaktā guļ atgriezumu kaudze, vēl tā jāsamet lūžņu kastē. Balkona margas ir nocinkotas, jāpiemeklē tonis, ko klāt virsū. Viņš paskatās pulkstenī, drīz vakariņas, nav nemaz vērts sākt. Rīt? Nē, kaut kā to nepadarītā darba sajūtu tomēr vajadzētu aizdzīt. Iesākumam vismaz kādu nieku. Piemēram, salodēt Maritas svečturi, ko viņa lūdza jau sen. Alva, kur ir alva? Vai vispār vēl ir, tik sen nekas nav lodēts. Skapī nevar būt, galda atvilktnēs? Dzintars atvelk vienu - nav, otru - tur tikai dažāda izmēra kniedes un visādas skrūvītes, bet tām virsū uzmesta More paciņa. Cūcība, Valis aizmirsis savus smēķus. Mest krāsnī? Hm, interesanti, cik tur iekšā? Četras cigaretes. Pirksti paši izvelk vienu, paspaida - tabaka nočirkst, vēl sausa. Vēl smaržo. More nav Camel, varbūt nemaz nepatiks, paliks nelabi un kāre smēķēt izzudīs uz visu atlikušo mūžu. Sērkociņi uz krāsns malas, bet atlikušās cigaretes... lai vēl paguļ mierā. Dzintars ievelk dūmu. Jā, ir...
Zelma iebaksta ar nazi kartupelī - mīksts. Karsto ūdeni vispirms uz pannas, atlikušo lāsi izlietnē uz netīrajām bļodām. Milti, krējums, vēl šķipsniņa piparu, un, kamēr tupeņi susinās, maltās gaļas mērce gatava. Skābētie gurķi jau sagriezti. Zelma saliek ēdamo uz galda un iznāk pagalmā.
Dzinti, vakariņās! Klusums. Dzintar! Tu tur esi? Zelma iet uz darbnīcu. Nedod dievs, kaut kas atgadījies. Ir atgadījies. Liekas, kāds ar grābekli pār sirdi pārvelk. Zelma sajūt cigarešu dūmu smaku. Vī, dies! Dzintars sēž krēslā izvalbītām acīm.
- Viss kārtībā... galva kaut kā sareiba, - viņš nosvepst.
- Nē, nu, vai tu esi prātīgs? Dzintar, ko tu dari?
Zelma piesteidzas pie vīra, iebāž roku viņa jakas kabatā un izvelk nitroglicerīna aerosolu.
- Mudīgi taisi muti vaļā!
- Dod, es pats. - Dzintars izņem no Zelmas plaukstas pudelīti un iepūš sev zem mēles.
- Tu esi pilnīgi traks! Ja tu gribi zināt, es tev nomirt neļaušu! Kur ir tās pīpes? Tūlīt laukā!
- Viss kārtībā. - Dzintars pieceļas. - Es tikai gribēju pārliecināties, cik tās pretīgas. Lai nekādu domu vairs nebūtu.
- Atkal gribi līdz slimnīcai nodzīvoties? Kur tu ņēmi, ko? Gāji pirkt?
- Ne taču. Valis bija atstājis. Re, es sviežu laukā. - Dzintars izvelk no atvilktnes cigarešu paciņu, samurca to un iemet aukstajā krāsnī.
(Turpinājums 14. jūnija numurā)