Bet Īsti Jāņi ir tikai vienu reizi gadā, kad Saule ir kulminācijā - diena ir visgarākā un nakts - visīsākā. Jau maija beigās Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa saviem draugiem, draugu draugiem, paziņām un, pateicoties interneta radītajai iespējai, arī nepazīstamiem cilvēkiem izsūtīja vēstuli: «Visiem, kuri izjūt atbildību par Jāņiem! Desmit gadus, Ilgas Reiznieces (viņas vārds komentārus neprasa) iedrošināti, visā Latvijā mācījāmies, KĀ SVINĒT JĀŅUS! Desmit gadu -tas bija apliecinājums, ka mums patīk mācīties, patīk mācīt! Un darīsim to kopā arī tālāk, lai šī saikne ar pārnākamajām paaudzēm nepārtrūkst! Lai pēc 100 gadiem atkal nav kādam jāsāk viss no jauna! Lai ar jāņuguns dzirkstelēm debesīs aizskan lepni dziedātais «Līgo!»!» Rūta Kārkliņa ir uzņēmusies tādu kā vidutājas lomu starp Jāņu vakaru, tradīciju mācībām, pilsētu, laukiem. Viņai ir folkloras kopu saraksts, un, ja kādam vajag adresi, viņa ar to dalīsies, bet tālāk - katra paša ziņā sarunāt vietu, laiku.
Akcijai Piedzīvosim Jāņus jau vienpadsmitā vasara? Kas mainījies?
Kad pirms vienpadsmit gadiem Ilga Reizniece man piedāvāja veikt koordinatores pienākumus, sapratu, ka tas ir svarīgi un, galu galā, tas man arī ļoti patīk. Tik daudz visa kā noticis šajos gados, bet man šogad ir tā pati vēlēšanās, kas ir katru gadu Muzeju naktī - redzēt, kas notiek visur citur. Es gribētu redzēt, kā Jāņu mācība notiek citās vietās. Jo tas jau ir viens no rituāla pamatiem - gaidīšanas svētki. Atceros, ka akcijas Piedzīvosim Jāņus pirmajā gadā bija sakopēti dziesmu teksti uz lapām. Vienā sekundē tika radīts logo. Es uzliku krūzīti uz dzeltenas papīra lapas, apvilku ar zīmuli, izgriezu dzeltenu saulīti. To uzlīmēju uz oranža kvadrātiņa - un logo bija gatavs.
Es nepazīstu divas trešdaļas no tiem cilvēkiem, kuri katru gadu vairāk nekā 100 vietās visos Latvijas novados rīko Jāņu tradīciju mācības. Pirmajos gados mēs kontaktējāmies pa telefonu, tagad - jau e-pastos. Es viņus personīgi nepazīstu, bet viņi man ir tik labi saprotami! Redzu viņus man atsūtītajās fotogrāfijās. Man liekas, ka būtu tik vērtīgi aizbraukt pie Līgas Reiteres uz Ventspili un padzīvot tur vismaz nedēļu, un mācīties visu to, ko viņa dara un prot. Velta Leja no Jelgavas ir tuvs cilvēks, es apbrīnoju viņas aizrautību. Faktiski es varētu nosaukt visus, kas atsaucās Jāņu rituālu mācībai un pasākumu organizēšanai, jo katrs ir entuziasts, apbrīnojams tradīciju zinātājs un dāsns zināšanu devējs.
Kad atnāk Jāņu sajūta? Ar pirmajām ikgadējām līgodziesmu melodijām, kas atskan radio?
Jau visus iepriekšējos gadus esmu teikusi, ka Jāņu sajūtu man dod Dienas organizētā akcija Piedzīvosim Jāņus. Es neesmu folkloriste, es nemaz nedziedu, bet neviens to nezina, jo muti plātu. Svētku sajūtu jau pats radi, tā tāpat vien neatnāks. Pilsētā tā atnāk, piemēram, ar tirgū pirktu puķu pušķi, kurā ir vienkārši lauku ziedi - magones, margrietiņas, smilgas. Bet, tā kā man ir lauki, kas Jāņu kontekstā ļoti svarīgi, tad tur Jāņi atnāk savādāk - emocionālāk un patiesāk.
Tu aicini citus rakstīt par Jāņu svinēšanu. Aicini atcerēties, salīdzināt, dalīties pieredzē, iedvesmot. Kādi ir pašas skaistākie Jāņi?
Es smejos, ka esmu izaugusi pie dzelzceļa, jo mana mamma trīsdesmit gadu bija Majoru stacijas priekšniece. Man kaut kur jābūt arī mazai fotogrāfijai no tā laika. Es atceros, kā mamma un paps kopā ar apkopēju Vilmas tanti, kura dzīvoja Ķemeros, brauca pēc brūklenājiem uz mežu. Toreiz tie nebija aizsargājami augi. Ap stacijas vecās ēkas stabiem bija uzpītas vītnes. Ugunskuru uz perona gan neatceros, bet pūteles - koka mucas stabu galos - gan bija. Pirms tam mammas darba kolektīvs - visas kasieres un stacijas darbinieki - cepa simtiem pīrādziņu, rabarbermaizītes, drumstalmaizītes. Paps brūvēja vieglo alu. Vilcienu bija daudz. Un man acu priekšā ir skats, kā cilvēki, izkāpjot no vilciena, pacienājas, parunājas ar mammu, kura uzpucējusies gaiši pelēkajā parādes formā. Pēc tam viņi aizbrauc svinēt Jāņus tālāk ar nākamo vilcienu. Man toreiz varēja būt kādi pieci vai seši gadi. Vēlāk nāca laiks, kad Jāņus aizliedza, ugunskurus izspārdīja… Bet es atceros, ka jūras malā bija pūteles un mēs staigājām gar jūras malu un vērojām, kā dzirksteles skrien debesīs.
Tas ir mans Jāņu stāsts, ko stāstīju saviem bērniem, pēcāk mazbērniem.
Bet - laiks rit. Mana dzīve pirms divdesmit gadiem ļoti kardināli mainījās. Esmu ieguvusi burvīgu cilvēku sev līdzās un arī lauku mājas Jaunpiebalgā. Mājām ir vairāk nekā 150 gadu, un tur ir maizes krāsns, kurā mēģinām kaut ko cept. Grūti, bet cenšamies.
Kad sāku uz turieni braukt svinēt Jāņus, biju šokā, ka tur visas tradīcijās ir ļoti dzīvas, iekļāvušās ikdienā un svētkos. Mana vīramāsa visiem dzimtas vīriešiem pletēja baltos kreklus. Tie nebija tautiskie, bet balti gan. Vilnas zeķes arī bija. No kaimiņmājām nāca līgotāji, bet otrā dienā mēs gājām pie nākamajiem kaimiņiem. Līdz tam es par to biju lasījusi tikai grāmatās, un tas bija tik neparasti - pašai piedzīvot.
Jāņi ir tādi kopīgi svētki?
Vienreiz ar vīru bijām tikai divatā. Bet ne jau tāpēc, ka nebūtu ciemiņi pieteikušies. Tā sanāca. Mums Jaunpiebalgā ir saulrieta taciņa. Kad sēž uz terases, tad var vērot saules ceļu. Togad lija lietus, un mans vīrs dziedāja. Visus tos rituālus, kas jāveic Jāņos, var arī izdarīt viens vai divatā. Katrā no mums ir tā Jāņu tradīcija gēnos. Un esmu arī Jāņos bijusi viena. Atkal - savādāk.
Vai līdz ar akciju Piedzīvosim Jāņus mainījušies tavu svētku rituāli?
Svētkos esmu praktiķe. Man ir svarīgi, lai neviens no ciemiņiem nejustos neērti. Skaisti bija Jāņi pagājušajā vasarā. Mana meita un dēls un viņu bērni pieteicās braukt Jāņus svinēt pie mums. Jo bija jau tāds laiks, kad viņiem patika būt prom no mājām ar saviem draugiem. Bet pērn - viņi pieteicās atbraukt ar visiem saviem draugiem. Es gan uzreiz pretī teicu, ka nebūšu tā, kas stāvēs pie plīts un gatavos, lai gan man ļoti patīk gatavot ēst. Es sieru sienu - citreiz par cietu, citreiz par mīkstu, bet… tas jau nav svarīgi. Meita teica - «mēs visu izdarīsim, bet tu tikai pasaki, kas jādara». Pagājušajā gadā šausmīgi lija lietus. Sabrauca daudz cilvēku - daudzi ar maziem bērniem, daži ar saviem vecākiem. Man bija patīkami, ka viņi bija lasījuši to, ko es biju rakstījusi par Jāņu svinībām no praktiskā viedokļa. Nu, piemēram, ka nevar ierasties un pateikt - te es esmu, ir jāzina, kas jāņem līdz, kur gulēsi. Visi sadzīviski sīkumi, lai svētki izdotos, ir ļoti svarīgi.
Bija tāds moments - sākām taisīt sieru, un kāda kundze cienījamā vecumā saka - «mēs jau to sieru savedām». Viņa ir īsta pilsētniece. Bet meita viņu kušināja, ka «tagad tā jādara». Maisījām, maisījām, bet kaut kas nesanāca, un tā kundze pienāca klāt, sāka maisīt….. Un man prieks, ka viņa piedalījās, kaut ko iemācījās jaunu.
Tad, kad bija, saulei rietot, jāiededz ugunskurs, visi izgāja laukā, neskatoties uz to, ka lija lietus. Kompānijā bija divi Jāņi, un viņi bija aizkustināti par uzpītajiem vainagiem. No rīta visi bija gatavi braukt uz kaimiņmājām. Es vārīju zupu… Un man patika, ka es varēju meitas draugiem uzdāvināt šo sajūtu, un esmu gandarīta, ka līdz ar apsveikumiem Jaunajā gadā man jau pavaicāja, vai varēšot Jāņus svinēt pie mums arī šogad. Un par to jau arī ir mūsu mācība un padomi - uz Jāņiem aizbraucot viesos, nav jāgaida, kad kāds organizēs un vadīs, ņems pie rokas. Tie ir svētki, kur pašam jānoķer sajūta piedaloties un piedzīvojot.
Visiem pilsētniekiem varbūt nav lauku, kurp aizbraukt. Tāds brauciens arī maksā - gan ceļš, gan groziņš, kas jāņem līdz.
Jā, tas ir dārgi. Kas attiecas uz Daugavas krastmalu, Jāņu svinēšanu Rīgā, tas jau nav nekas jauns. Tā tradīcija jau bija XIX gadsimtā. Rīdzinieki svinēja Jāņus arī tirgus laukumā. Pati neesmu piedalījusies svinībās Daugavmalā, bet - kāpēc ne? Man ir paziņas, kas saka, ka laukos nemaz nejūtas priecīgi, nevar naktīs izgulēties, jo gan klusums spiež ausīs, gan putni traucē, gan sienā kaut kas kniež un rāpo, gan - alerģija no siena.
Svētki nav tikai dziedāšana, dejošana, rituāli.
Tāpēc es arī rakstu pamācības tiem, kuri brauc ciemos, un arī tiem, kuri uzņem jāņubērnus. Lai tie, kuri brauc priecāties, atpūsties, nenonāktu neērtā situācijā, kad, piemēram, liek… sienu pļaut vai mīklu mīcīt, vai vainagu pīt. Bija man tā, ka kāda jauna sieviete, kad lūdzu pīrāgu mīklu iejaukt, teica, ka viņa to nekad nav darījusi. Normāli. Es arī ilgus gadus pirku mīklu veikalā. No situācijas izglāba mans mazbērns, kas pienāca un teica, ka viņš uztaisīšot mīklu.
Tad jau varam priecāties, ka desmit gadu laikā jau ir izaudzināti svētku svinēšanas zinātāji?
Tuvu tam. Ilgas Reiznieces ideja, kad sākām projektu, bija tāda, lai viņas dēli un viņu vienaudži atgriežas pie saknēm. Un faktiski jau pietiek vienreiz piedzīvot skaistus Jāņus, lai gribētu tos atkal un atkal. Nepietiek atnākt uz mācībām, lai paņemtu to informāciju, bet svarīgi ir to prast un gribēt izmantot, nebaidīties organizēt, gribēt darīt. Un nav jau vienas gatavas receptes un scenārija. Ir gaidīšanas svētki, sagatavošanās, norise un izskaņa. Un katrā novadā ir kaut kas cits. Latgale vienmēr maz atsaucas tradīciju mācīšanai. Bet viņiem tās tradīcijas ir dzīvākas par dzīvu un nemaz nevajag mācīties.
Es nevaru teikt, ka nu bija kvantitāte - visi gribēja mācīties, tagad iesim uz kvalitāti. Man gribētos teikt, ka tagad svarīgākais ir individualitāte - tiek radītas jau ģimenes tradīcijas, svētki tiek interpretēti katrā ģimenē. Mūsu ģimenē ir atrastas, piemēram, tās Jāņu dziesmas, ko dziedājusi vīra vecmāmiņa. Tā ir sasaiste ar iepriekšējām paaudzēm. Un šovasar atbrauks radi no Īrijas, kur aug maza Dārtiņa, un viņai tas būs svarīgi.
Kāds no mazbērniem ir Jānis vai Līga?
Nē, man ir Kārlis, Reinis, Matīss, Mārtiņš un Madara. Vai var būt skaistāki vārdi?