lv,_ gan vēstules redakcijā. Lūk, koncentrēts izvilkums no spilgtākajām atziņām!
Iļana Bukura
(..) Latvijas realitāte parāda, ka milzīgs bērnu skaits aug attīstībai nelabvēlīgos un pat bīstamos apstākļos, un līdz ar to viņu potenciālu, sasniedzot skolas vecumu, adekvāti izvērtēt ir neiespējami. Ja skolēni tiks sadalīti līmeņos atbilstoši zināšanām, šie bērni, visticamāk, būs jāpieskaita zemākam līmenim, kur viņa pirmskolas vecumā nepietiekami attīstītās dotības būs galīgi pamestas novārtā.(..) Piedāvātais izglītības modelis varētu būt veiksmīgs, ja tiktu kontrolēta situācijā kopumā. (..) Vai situācija vienā no Rīgas labākajām skolām ir līdzīga situācijai, kurā atrodas vidusmēra skola kādā no tālākiem Latvijas novadiem? (..)
Kristīna Vecpuise
Bērnu dabiskās spējas un intereses Latvijas skolās patlaban pilnīgi noteikti tiek apslāpētas. To es novēroju pie savām meitām, kuras palaidu pusgadu mācīties skolā pēc tam, kad viņas bija mācījušās mājās. Vecākā meita pārstāja komponēt, rakstīt stāstus, zīmēt. Tagad, kad viņa atkal mācās ģimenē, talanti pamazām ir atgriezušies. (..) Skolu izglītības sistēma bērniem māca analizēt savus sasniegumus, rezultātus, sekot līdzi atzīmēm un veikt dažādas manipulācijas, lai vidējā atzīme būtu glīta. Bet šī sistēma nemāca analizēt un nest atbildību par savu zināšanu kopumu - tā uzliek atbildību par sevis prezentēšanu, nevis savu zināšanu bagāžas vērtību.
Noteikt, kas viņam padodas un interesē vislabāk - tam gatavs ir jau 10 gadu vecs bērns, ja viņš netiek pārmērīgi stimulēts līdz stāvoklim, kad viņš atdod savu dabisko atbildību prasīgajai skolas sistēmai. Tieši iespēja pašam sevi veidot ir tas, kas bērnam nepieciešams, lai viņš būtu laimīgs. (..)
Iveta
(..)Varbūt bērna saprāts ļauj mācīties augstākajā līmenī, bet skolotāja dēļ viņš knapi «velk» zemāko?(..) Manuprāt, pretdarbība no pašu skolotāju vidus ir ārkārtīgi liela, jo neviens nevēlas kaut ko mainīt un izmaiņas uztver kā pret sevi vērstu kritiku.
Skolēns pats varbūt arī nav gatavs [izlemt, kas viņam padodas un interesē vislabāk], bet tam ir vecāki, skolotāji, sociālie pedagogi u. tml. Un pamata programmā izvēle nav jāizdara. Es domāju, ka sistēma varētu būt līdzīga augstskolu sistēmai ar kredītpunktu vākšanu - piemēram, pamatprogramma dod 50 punktu, un pārējos izvēles priekšmetos jāsavāc vēl 30, 40... Ideja par pamatprogrammu un izvēles programmu ir atbalstāma. Izvērtējot bērnu intereses un ārpusklases aktivitātes, bērnus varētu atbrīvot, piemēram, no mūzikas un sporta nodarbībām, ja viņi ar šīm lietām nodarbojas jau paralēli skolai (..).
Skolotāja ar 20 gadu pieredzi
Skolēni ir atbildīgi un zinoši, lai spētu izvēlēties savām interesēm un nākotnes mērķim atbilstošu mācību programmu. Tomēr, lai pamatskolas posmā attīstītu visas astoņas kompetences, pilnībā nepiekrītu jēdzienam «bāzes priekšmeti», jo šo bāzi nosaka noteikta indivīdu (darba grupas, skolotāju vai ekspertu) kopa, akcentējot savu redzējumu, savā jomā specifisko kompetenci un kohortai raksturīgo pieredzi, kura salīdzinājumā ar 90. gadu paaudzi ir citas paaudzes pieredze un cits domāšanas modelis. Tāpēc, manuprāt, skolēnus nedrīkst līmeņot, jo tas nokauj motivāciju un skolēnam tik nozīmīgo jēdzienu «solidaritāte» nomaina savstarpējā sacensība, pārpūle (lai tikai nepaliktu pie marginālās klases grupas u. tml.), bet radošumu nomaina steiga un zināšanu paviršība(..).
Edīte Dāvidsone
(..) Ideja par to, ka bērnā jāattīsta viņa dabiskās spējas, ir tikpat veca kā pati izglītības sistēma. Un tomēr, ja tā būtu tik universāla un perfekta, tad tā sen jau būtu ieviesta visur un visiem. Un tomēr tā nav, jo vienmēr no otras puses darbojas pretējs spēks - nepieciešamība efektīvāk izmantot līdzekļus un standartizēt izglītību. Ja paskatās vēsturiski, tad pieeja izglītībai pasaules mērogā ir tādā nepārtrauktā kustībā - no individuālisma uz standartizāciju un atpakaļ.
(..) Protams, ir savas pozitīvās puses arī dabiskās spējas attīstošai izglītībai. Faktiski tā jau tagad eksistē izglītības sistēmā, jautājums ir tikai par to, kurā vecumā mēs novelkam svītru un pasakām - «šeit beidzas dažādu pieredžu uzkrāšana un sākas specializācija». (..) Kāpēc gan visu skolā iegūto izglītību neuztvert kā to obligāto kodolu, kas katram ir jāapgūst, bet «spēju attīstīšana» lai paliek ārpusskolas nodarbībām un augstākajai izglītībai? (..)
Dalīšana līmeņos neizbēgami nozīmē vājāko bērnu diskrimināciju. Pirmkārt, vājākie parasti saņem arī vājākos skolotājus, kas mazina iespējas panākt stiprākos, pat ja bērns ir talantīgs, tikai attīstās vēlāk. Otrkārt, vienaudži neizbēgami atpazīst vājāko grupu, pat ja tas nekur netiek publiskots, un apsmiešana neizpaliek. Bez tam dažādu bērnu mācīšanās kopā nāk par labu visiem - bērni mācās sadarboties ar dažādiem cilvēkiem. Turpretim segregācija veicina neiecietību. Bet es saprotu arī dalīšanas līmeņos pozitīvo pusi - bērni saņem sev labāk piemērotus uzdevumus.(..)
neskolēns
(..) Labāk, lai bērns jau no mazuma mācās to, kas viņam padodas, un līdz ar to arī viņš sasniegs labākus rezultātus savā līmenī! Tagad visus bērnus mocīt vienkopus ir tas pats, kas likt mērkaķim un zilonim uzrāpties kokā vienlaikus!
artūrs
Es atbalstu šādu modeli. Malacis, skolotāja! (..) Minēšu piemēru: Beļģijā sākumskolā ir standartizēta programma. Vidusskolā savukārt katrs veido savu stundu sarakstu pats. Piemēram, tu vari ņemt trīs, piecas vai septiņas matemātikas stundas nedēļā. Vari ņemt divas vai četras angļu valodas nedēļā utt. Tas, kas mani īsti Latvijas vidusskolu izglītībā neapmierina, ir tas, ka, piemēram, ja tev patīk ķīmija, tev (visdrīzāk) piesies arī uber augstu matemātiku (eksaktā klase). Vai, ja esi humanitārais, tev piesies kulturoloģiju.(..) Kāpēc nevarētu uztaisīt, piemēram, padziļināto valodu/ķīmijas klasi?
Atzīstot, ka šādu modeli nav viegli ieviest un tam vajadzīgs laiks, minēšu vienu padomu. Kāpēc nevarētu, piemēram, septembra pirmo nedēļu veltīt stundu plāna izveidei? Sak, aiziešu, aprunāšos ar skolotājiem, kāda ir programma trijām stundām matemātikai nedēļā, kāda piecām un kāda septiņām? Kur ir atšķirības? Ko apgūšu papildus? Un tad, izejot no vēlmēm, izvēlas. Visos priekšmetos.
GMMm
(..) Ja katram var pielikt pa vienam skolotājam, kas to procesu vada, tad okey, bet klasēs ar 30 skolēniem un vienu skolotāju??? AIZMIRSTIET!
Burkāns
Šobrīd mācos 12. klasē un varu teikt - par velti. Priekšmetos, kuri man nesanāk, esmu atsēdējis, lieki tērējot laiku, (..) lai tā vietā mācītos tos priekšmetus, kuri man padodas un interesē. (..) Ja pat ķīmijas skolotājs pasaka, ka tas, kas tagad skolēnam jāzina, ir par daudz, ka nepagūst pašus pamatus, tikai gramstās visur apkārt, jo viss taču jāzina, noved tikai pie sliktāka rezultāta. (..) Pret skolēnu ir tik augstas prasības, ka reizēm gribas kliegt. Labāk būt stulbam, strādāt melno darbu. (..)
jumors
Viss ir atkarīgs no ģimenes - tā ir veca lieta. Prasīt no katra, kam pusaudža vecumā vējš galvā, lai tas saprastu, kas grib kļūt un uz ko ir spējas, tas ir par daudz. Labs psihologs ir zelta vērtē, bet manam dēlam faktiski palīdzēja tikai vidusskolā, pamatskolu, balstoties uz skolotāju vērtējumu, viņš varēja arī nepabeigt, tāpēc tika pielaists pie eksāmeniem bez skolotāju akcepta - un eksāmenus nolika sekmīgi! (..)
Vārds
(..) Viena no Latvijas izglītības sistēmas problēmām ir «muļķu diktāts». Nav atļauts nevienai mammītei pateikt, ka «jūsu bērna spējas nav pārāk augstas». Tas pamatīgi bremzē pārējos.
asd
Baigi izklausās pēc Amerikas varianta, ka tikai visiem labas atzīmes galā. Tie, kas «iedzimti stulbi», mācīsies ko vieglāku :D Un visi galā izskatīsies gudri. Bet kopēji būs arvien sliktāk. (..)
Manuprāt
Talantu un spēju attīstība ļoti lielā mērā ir atkarīga no skolotāja, viņa ieinteresētības un metodēm. Un vismaz Rīgā tādu skolotāju ir gana daudz, lai mierīgi varētu teikt, ka attīsta gan spējas, gan talantus. Manuprāt, vismaz līdz 9. klasei būtu jāapgūst: a) valodas, b) eksaktās zinātnes, c) daiļās mākslas universālā un pamatīgā līmenī. Un māmiķīšu bļaustīšanās par to, ka grūti un fiziku vēlāk nevajadzēs, nav jāņem vērā. Bērnu dalīšana līmeņos ir OK, sākot apmēram no 7.-8. klases. Eksperimenti ar izvēles priekšmetiem jau vienreiz bija, paldies, vairāk nevajag. Bērnam nav jābūt teicamniekam, bet sekmēm jābūt atbilstošām spējām + ieguldītajam darbam.
tautasdziesma
Kopumā rodas iespaids, ka vecāki paši savus bērnus īsti nepazīst, nemaz nerunājot par to, ka īsti nezina, kā viņi skolā jūtas.... Es strādāju skolā un ar lielu interesi vēroju jauno paaudzi, un arī diskutēju par viņiem interesantām tēmām... Jaunieši mācīties grib, bet interesanti, saprotami, jēgpilni... Saņemot atbildes uz jautājumu, KĀPĒC man to vajag zināt... Bet to, ka viņi nebūt nevēlas dzīvot tādu dzīvi, kādu pa lielam dzīvo viņu vecāki, vergojot korporācijām par smieklīgu samaksu, tas ir skaidrs. Uzdodiet paši sev godīgu jautājumu - vai es daru to, kas man no sirds patīk? Vai es piepildu savu sapni? Vai es pats esmu savas dzīves saimnieks?