«Nezinu, kā ies bez centriem. Treneri cer, ka Aija (Brumermane) varēs palīdzēt Rīgas spēlēs, bet vispirms jātiek ārā no grupas,» čempionāta priekšvakarā Maija domās bija kopā ar vecajām, bet darbos - jau ar jaunajām audzēknēm, dodoties uz treniņnometni. Starp mazajām droši vien ir arī kāda valstsvienības 2019.gada modeļa dalībniece. «Ja redzu, ka skuķim ir talants... Nesaku, ka citas atstāju novārtā, tomēr ar talantīgajām strādāju vairāk. Visu nevar iemācīt. Ja ir iekšā, tas jāierauga un jāattīsta.»
Kā tad bija ar talantu meitenēm, kuras patlaban pārstāv Latviju Eiropā? «Par Aneti (Jēkabsoni-Žogotu) uzreiz bija skaidrs, ka viņa spēlēs. Ātra, bezbailīga... Viņai liku spēlēt kopā ar vecākām meitenēm, un arī tur viņa bija starp labākajām.
Anete atveda savu kaimiņieni Ditu (Krūmbergu). Pirmajā treniņā draudzene staigāja gar malu, uz otro paņēma līdz treniņtērpu. Kad Dita bija maziņa, savā vecumā Latvijā viņai nebija pretinieku. Kā bumba - tā punkts. Taču pēdējā sporta skolas gadā dabūja smagu traumu. Stiprs raksturs - neviens neticēja, ka viņa vēl spēlēs, bet ar visu traumu aizbrauca uz Ameriku un izķepurojās.
Kristīni (Kārkliņu) jaunajām minu kā piemēru. Viņa atnāca vēlu, no airēšanas. Pirmajā treniņā tā uzleca un uzsprintoja, ka sapratu - tur kaut kas būs! Kad laidu laukumā, citi vecāki pārmeta - viņa taču neko nemāk! Iemācījās, un tagad ir viena no lielākajām ieguvējām. Saprata, ka izglītība pirmajā vietā, aizbrauca uz Puatjē, dabūja diplomu un vēl tika izlasē.
Aiju (Brumermani) māsa atveda. Tolaik kopā ar abu māmiņu Ilzi (bijušo TTT basketbolisti) visas kārtis likām uz Daci. Aija negribēja spēlēt, nometnēs raudāja, stāstīja, ka grib būt juriste. Teicu: «Būsi juriste, bet basketboliste arī...»
Strādāju arī ar junioru izlasēm un savējās pavilku, kā citādi? Andiņa (Eibele) nebija vistalantīgākā, bet viņa pēc rakstura bija foršāka, labi iekļāvās komandā. Cik Eiropas čempionātu kopā neizgājām...
Aiju (Putniņu) man ieteica Ilga Priedoliņa. Aija ir ļoti mērķtiecīga un talantīga. Patīk būt līderei. Ja uz viņu spēlē, tad viss kārtībā. Bet, ja blakus parādās kāda, tad paiet malā un skatās, ko tā tagad darīs...
Ieva (Kubliņa) varēja būt septītā. Viņa bija gatava braukt palīgā. Bailes bija, bet, ja vajag... Man bijuši skuķi, kuri zālē norāvuši ģipsi un gājuši laukumā. Taču: «Kā es trenerim pateikšu, ka pati gribu?» Tāda viņa ir - spītīga. Visi līderi ir tādi. Tikai Anete izņēmums. Dara savu darbiņu, nevārās kā citas - par treneriem, vēl kaut ko...
Mums jau visādi gājis. Vienā brīdī apnikām cita citai. Ilgi gadi sporta skolā, pēc tam junioru izlasēs. Atbrauc meitene no Amerikas, un atkal es priekšā... Taču, kad (Armands) Krauliņš pārņēma lielo izlasi un uzaicināja mani palīgā, tad bija ideāls variants. Meitenēm Krauliņš ļoti patika, bet es bija tā kā pa vidu. No viena skata taču redzu, ko tie skuķi domā un ko viņām vajag.
Nākamie talanti? Bija vairāki tukšie gadi, bet ir jau, ir. Varbūt pietiekami aktīvi nemeklējam. Pati nevaru ieiet skolā, negribas uzbāzties. Šis čempionāts gan būs laba reklāma basketbolam.»