Savu mazo piemiņas lietu kasti mans tēvs sargāja kā paša dzīvību, it kā nekas cits visā pasaulē nebūtu svarīgs: nedz viņa arvien vairāk izmisusī sieva, nedz novārtā atstātie bērni.
Viņš ņēma kasti līdzi visur, kur vien gāja savos pagrabstāva apartamentos, staipīdams to šurpu turpu no dīvāna uz tualeti, no dīvāna uz darbnīcu, no dīvāna uz vīna pagrabu.
Viņš jau sen bija pārstājis pats darīt vīnu, bet likās, ka pats to kaut kā neaptver. Viņš nez kāpēc joprojām domāja, ka vīns tiek darīts. Nez kāpēc. Un viņš cēla briesmīgu kašķi, kad tas viņam izbeidzās - apsūdzēdams visus apkārtējos par vīna zagšanu.
Tāpēc mums tika dots uzdevums uzturēt viņa vīna krājumus, ielavīties, kamēr viņš gulēja, un iztukšot veikalā pirktās pudeles viņa vecajās krūkās. Viņš mēdza iečāpot pie vīniem un komentēt, cik dzidrs, smalks un tīrs izrādījies šīs jaunās ražas devums, un tad nosaukt, kad šī raža bijusi, minot apmēram četrdesmit gadus senu pagātni.
Viņš veica visas parastās darbības, pārlejot vīnu no milzīgajām krūkām galonos un no tiem pudelēs. Un visu šo laiku kaste bija viņam līdzās, netika izlaista no acīm. Viņš bija gatavs nekavējoties to sagrābt.
Kad viņš vēl bija pie skaidra prāta, viņš bieži stāstīja par karā piedzīvoto. Vispirms viņš stāstīja par saviem sanitāra pienākumiem lauka ambulancē un tad par to, kā viņu sagūstīja vācieši un aizveda uz karagūstekņu nometni. Par to, kā bija jācīnās par pārtiku un pašcieņas saglabāšanu. Par mokošo darbu lietuvē, kuru ik dienas bombardēja sabiedrotie. Par viņa paša mēģinājumiem izvairīties no šī darba - reiz viņš triecis veseri pret savu kāju, tā ka tā sapampusi un iekaisusi.
Bet visus šos notikumus viņš stāstīja vēsi un bezkaislīgi. It kā tas būtu noticis ar kādu citu vai būtu smelts no rakstiem par šo laiku, ko viņš pastāvīgi lasīja.
Taču tagad, kad prāta skaidrība sāka zust, viņš šķita atkal atrodamies šajos pārdzīvojumos, ne tik daudz atceroties, cik atkal apdzīvojot tos, risinot vienpusīgas sarunas un dodot kaismīgas atbildes uz jautājumiem, kurus neviens cits nedzirdēja. Tādējādi viņa runas kļuva apkārtējiem arvien nesaprotamākas.
Viņš nekādi nevarēja mums izskaidrot, kas notiek, tātad - kāpēc vispār mēģināt? Viņš bija slazdā - un kaste bija vai nu slazda atslēga, vai ķēde un svaru bumba, kas stingri turēja viņu vietā. Tā novērsa viņa bēgšanu uz kādu labāku vietu.
Manis paša sajūtas attiecībā uz šo kasti svārstījās starp kvēlām alkām izrevidēt to un pasludināt par savu un vēlmi to pilnībā iznīcināt, iesviest tuvākajā kamīnā, lai paliek pāri tikai pelni un metāla nieki. Dažas reizes es izlikos, ka gribu dabūt to no viņa, jokodams, ka nesīšu to iztīrīt. Vai salabot, jo izskatās, ka tai dažas skrūvītes ļurkājas.
Taču viņš tikai rūca un iekrampējās kastē vēl ciešāk. Viņa kaulainās rokas palika baltas no sasprindzinājuma, un viņš aizmiedza acis, varbūt domādams, ka es pazudīšu, ja vien viņš pietiekami stipri to vēlēsies.
(Fragmentu turpinājums 9. augusta numurā)