«Es rīkojos nedaudz šizofrēniski, jo man joprojām liekas, ka ilgtermiņa kreditēšana ir vislabākais veids,» viņš saka, apzinoties, ka vairums sabiedrības pretojas šim modelim, jo baidās no studentu masveida aizbraukšanas.
Lai saprastu, ko nozīmē šāda finansēšanas modeļa pastāvēšana reālajā dzīvē, Diena devās uz Kembridžas Universitāti Lielbritānijā, kur tas darbojas jau desmit gadus. Tiesa, šī nav tipiska Lielbritānijas universitāte, jo līdz šim studentu skaitu Kembridžā nav spējusi ietekmēt nedz finansēšanas modeļa maiņa, nedz trīskārtīga studiju maksas celšana. Tomēr tur sastaptie cilvēki Dienai piedāvāja vairākus scenārijus, kā šāda modeļa ieviešana varētu ietekmēt ne tikai situāciju augstākās izglītības telpā, bet arī visas Latvijas sabiedrības domāšanu un attieksmi. Ja viens no galvenajiem R. Ķīļa argumentiem par labu kreditēšanas sistēmas ieviešanai bija studentu motivācijas un augstskolu kvalitātes vairošana, tad viennozīmīgu šīs tēzes apstiprinājumu Kembridžā iegūt neizdevās.
Augsne pārmaiņām
Pirmo reizi klajā ar savu piedāvājumu R. Ķīlis nāca pērnās vasaras sākumā, kad viņš vēl bija Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs. Visas vasaras garumā starp R. Ķīli un augstākās izglītības sabiedrību notika asas, taču neauglīgas diskusijas. Līdz ar jaunās valdības nākšanu pie varas un R. Ķīļa iesēšanos IZM vadītāja krēslā Ministru Kabineta deklarācijā iekļāva punktu par augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņu, nekonkretizējot, kādam tam jābūt. Taču līdz ar to diskusijas par piemērotāku finansēšanas veidu pieklusa.
Šā gada sākumā iesāktā IZM reorganizācija, kuras rezultātā ministrijā samazinājās departamentu un darbinieku skaits, kā arī nomainījās ierēdņu sastāvs, bija augsnes sagatavošana augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņai. To četru darbinieku vidū, kuri «valsts interešu aizstāvībai» tik aizrotēti uz citām IZM padotības iestādēm, bija arī tagad jau bijušās Augstākās izglītības departamenta vadītājas Gitas Rēvaldes vārds. Būdama departamenta vadītāja, viņa ne reizi vien uzsvēra, ka budžeta vietas ir jāsaglabā. Savus iebildumus pret R. Ķīļa piedāvājumu, pirms viņš kļuva par ministru, G. Rēvalde mēdza izrādīt arī ar smīkņāšanu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēžu laikā, kad tagadējā IZM galva prezentēja finansēšanas modeli. «Paiet noteikts laiks, jūs sastrādājaties ar cilvēkiem un saprotiet, cik aktīvi vai neaktīvi viņi varētu atbalstīt noteikta veida izmaiņas. Protams, jums nav viegli strādāt stratēģiskās pozīcijās ar kolēģiem, kuri uzskata, ka fundamentālas izmaiņas nav nepieciešamas,» par IZM sastāva izmaiņām saka R. Ķīlis.
Konkursu par dažādu finansēšanas modeļu salīdzināšanu un labākā izvēli ministrs atlicinājis uz šā gada otro pusi, jo sākumā nepieciešams izveidot vienību, kas spētu īstenot tā ieviešanu. Konkursa pretendentiem ministrijai būs jāpiedāvā vairākās valstīs pastāvošu finansēšanas modeļu salīdzinājums, aprēķins un iespējamie scenāriji to ieviešanai Latvijā. Konkrētu modeļu izvēle būs pašu pretendentu rokās. «Esmu normāls cilvēks un uzskatu, ka tas, ko es piedāvāju, ir labākais. Ja mani kā ministru pārliecina, ka šis ir vai nu dārgs, vai riskants, vai Latvijā sociāli kulturāli neiespējams, un ir cits labāks, man nav obligāti jāpaliek pie tā,» pauž R. Ķīlis.
Risks notrulināties
Skaidru atbildi uz jautājumu, vai Latvijai vajadzētu ieviest Lielbritānijas augstākās izglītības finansēšanas modeli, lielākā daļa Kembridžā sastapto izvairījās sniegt. «Ja es būtu valdības vietā, tad mans arguments būtu - kādam par šo izglītību ir jāmaksā. Tā kā studenti ir tie, kuri gūs labumu no izglītības, tad viņiem arī vajadzētu tajā kaut ko ieguldīt. Pie mums diskutēja par to, kāda būtu atbilstoša ieguldījuma daļa valstij un kāda studentam [ieviešot valsts garantēto studiju kreditēšanas sistēmu, daļu joprojām subsidēja valdība], jo labumu no tā gūst abas puses,» Dienai saka Kembridžas Universitātes vicekanclers Leščeks Boriševics.
Kembridža apzinās, ka pāreja uz kreditēšanas sistēmu vai studiju maksas celšana viņiem bijusi labvēlīga. Ja par mācībām ir jāmaksā aptuveni vienāda summa visās universitātēs, tad cilvēki savu naudu izvēlēsies atdot tur, kur būs droši par kvalitāti. «Ja man pēc uzņemšanas nebūtu piešķirta stipendija, es visiem spēkiem censtos atrast sponsoru. Pieliekot pūles, sponsorus mācībām šeit noteikti var atrast. Ja tiec tāda līmeņa universitātē, tad nebūtu prātīgi šādu iespēju palaist vējā tikai naudas dēļ,» pauž Kembridžas inženierzinātņu doktorants Džulians Tans no Malaizijas.
Socioloģijas maģistrante no Beļģijas Kiāra Murreja, kura studiju ietvaros pētījusi mācību maksas ietekmi, uzskata, ka Kembridžas veiksmi nedrīkst vispārināt attiecībā uz visu sistēmu, jo studentu izvēlei vienmēr nav tiešas saiknes ar kvalitāti. «Valdība un universitātes uzskata, ka izvēli galvenokārt izšķir tikai kvalitāte, - bet tā nav! Izvēloties universitāti, jaunieši ņem vērā gan tās atrašanās vietu, gan naktsdzīvi tās tuvumā, gan arī to, vai tajā ir mācījies kāds no viņa ģimenes, un daudzas citas lietas, kas nav saistītas ar mācību kvalitāti,» pauž Kembridžas studente.
Kembridžas Universitātes Biznesa skolas pētnieks Ģirts Račko uzskata, ka pārēja uz maksas izglītību ieviestu pārmaiņas arī sabiedriskajā kultūrā un cilvēku attiecībās. «Pārejā uz tirgus modeli mīnuss ir tāds, ka cilvēku attiecības kļūst vairāk «kalkulatīvas». Studenti sāk mācīties vairāk to, kas ir noderīgs, un mazāk interesējas, kādas ir viņu darbības sekas attiecībā pret pārējiem cilvēkiem. Varbūt viņi kļūs bagātāki finansiālā jomā, bet vērtību ziņā viņi kļūst emocionāli trulāki. Piemēram, šeit Anglijā cilvēki nespēj spontāni baudīt mirkli,» uzskata Račko. Tajā pašā laikā mācību maksa studentus padarot patstāvīgākus un motivētākus. «Piemēram, man sākumā nebija nekādas stipendijas, tāpēc es aizņēmos līdzekļus, ko pa lielākai daļai jau esmu atdevis. Man šobrīd ir skaidrs, kāpēc es studēju,» viņš saka.
Universitātes vicekanclers L. Boriševics gan nav pārliecināts, ka pastāv tieša saikne starp studentu motivāciju un studiju maksu: «Motivācija mācīties ir individuāla - vai nu tu vēlies, vai nevēlies to darīt. Var būt jaunieši, kuriem ir motivācija un dotības studēt, bet viņiem nav iespējas, jo trūkst līdzekļu.» Pirms Latvijā ieviest augstākās izglītības kreditēšanas modeli, viņš aicina apsvērt, vai talantīgiem jauniešiem no nabadzīgākiem sabiedrības slāņiem tas nebūs par šķērsli, lai iegūtu augstāko izglītību.