Diskusijas par jaunā maksātnespējas likuma pieņemšanu nu jau risinās ne tikai Saeimā, bet arī publiskajā telpā. Ekonomiskā krīze ir atklājusi veselu virkni problēmu maksātnespējas procesā, kuras ar jauno likumu ir jānovērš. Tā bija arī viena no Starptautiskā Valūtas fonda prasībām Latvijai, lemjot par aizdevuma izsniegšanu.
Pašlaik jaunā likuma izskatīšanā tiek lauzti šķēpi par vairākiem strīdīgiem jautājumiem. Piemēram, par kreditoru tiesību sadalījumu maksātnespējas procesā.
Dažkārt nākas dzirdēt iebildumus, ka jaunais maksātnespējas likums ir galvenokārt orientēts uz parādnieku likvidāciju, nevis uz to atveseļošanu. Tomēr jāsaprot, ka tautsaimniecības attīstības interesēs ir iespējami ātri un efektīvi atsijāt dzīvotspējīgos uzņēmējus no jau praktiski bankrotējušajiem, nešķiežot līdzekļus agonijas paildzināšanai. Ir pierādīts, ka centieni par katru cenu izglābt visus uzņēmumus ne pie kā laba nenoved.
Likuma mērķis ir dzīvotspējīgajiem piedāvāt viegli pieejamus un efektīvus atveseļošanās līdzekļus, bet neperspektīvajiem pēc iespējas ātrāk veikt likvidāciju. Pašlaik spēkā esošā sistēma nestrādā, jo pārlieku ilgā maksātnespējas procesa laikā uzņēmuma īpašumi zaudē vērtību un beigu beigās kreditoriem labākajā gadījumā izdodas atgūt nelielu daļu no saviem līdzekļiem.
Taču, lai izvairītos no otras galējības, kad visi parādnieki tiek pakļauti likvidācijas procesam, jaunais maksātnespējas likums paredz vairākas iespējas izmantot tiesiskās aizsardzības procesu (TAP). Parādnieks var tiesai lūgt uzsākt TAP gan maksātnespējas procesa sākumā, gan arī tā laikā - ja vien spēj iesniegt kvalitatīvu plānu sava uzņēmuma glābšanai un pārliecināt par to kreditorus, kuriem balsojot jāpieņem lēmums.
Pašlaik turpinās diskusijas par to, kuri kreditori varēs lemt, vai uzņēmums ir dzīvotspējīgs un glābjams. Tagadējais likums paredz, ka par to lemj tikai nenodrošinātie kreditori, kā arī tiek ierobežotas nodrošināto kreditoru iespējas TAP laikā realizēt savu ķīlu. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ierobežojums nodrošinātajiem kreditoriem ir nesamērīgi liels.
Jaunajā likumā nodrošinātajiem kreditoriem netiek piešķirtas balsstiesības, tomēr tiek piedāvāts ļaut realizēt savu ķīlu, ja viņi nesaredz perspektīvu piedāvātajā TAP plānā. Vairumā gadījumu nodrošinātais kreditors ir banka, tomēr tieši bankas ir tās, kas ir vislabāk informētas par katra konkrētā parādnieka stāvokli un var visprecīzāk izvērtēt izdzīvošanas iespējas. Šīs izmaiņas ļautu izvairīties no situācijas, kad nenodrošinātais kreditors, kam nav nekādas ķīlas, kas varētu nodrošināt likvidācijas ceļā atgūstamos līdzekļus, TAP procesa ierosināšanā veic balsojumu, akli paļaujoties uz nākotni.
Ierobežojot nodrošinātos kreditorus un liedzot tiem iespēju lemt par parādnieka likteni maksātnespējas procesā, veidojas absurda situācija, kad nenodrošinātie kreditori, kas bieži ir mazākumā, salīdzinot ar kopējo prasījumu apmēru, nobalso par labu TAP procesam situācijās, kad tas ir bezcerīgs.
Nepiekrītu, ka bankas vienmēr ir pret TAP. Atbalsts vistiešākajā veidā atkarīgs no uzņēmēja iesniegtā TAP plāna kvalitātes - ir pietiekami daudz gadījumu, kad bankas sadarbojas un atbalsta TAP, īpaši runājot par ārpustiesas TAP. Banku atteikumi finansēt TAP procesu parasti ir visnotaļ pamatoti.
Likums paredz veikt arī būtiskus uzlabojumus situācijā ar privātpersonām. Pateicoties ievērojami samazinātajām maksātnespējas procesa izmaksām un mainītajam administratoru atalgojuma principam, process ne vien kļūtu pieejamāks, bet arī ļautu lielāku daļu no parādnieka īpašumu pārdošanā gūtās naudas novirzīt saistību segšanai.
Paredzēts arī mainīt līdzšinējo kārtību, kad piecus gadus parādnieks centās segt saistības ar ikmēneša maksājumiem savu iespēju robežās, un pats sākotnēji lēma par savas mantas pārdošanas kārtību un termiņiem. Jaunā kārtība paredz, ka īpašums tiek izpārdots uzreiz un tikai pēc tam tiek lemts, kādā kārtībā tiks dzēstas atlikušās parādsaistības.
Ir izskanējušas bažas, ka cilvēks pēc mantas pārdošanas ne tikai netiks pielaists pie parādu dzēšanas procedūras, bet arī paliks bez īpašumiem. Taču jāapzinās - ja cilvēks ir parādnieks un nespēj segt savas saistības, tad īpašumi tiks atsavināti jebkurā gadījumā, un labāk to ir izdarīt ātrāk, lai nepieļautu iespēju, ka negodprātīgi parādnieki var bēguļot un izvairīties no savām saistībām. Godprātīgiem parādniekiem nav pamata baidīties, ka viņus varētu nepielaist pie saistību dzēšanas.
Ņemot vērā, ka gan uzņēmējiem, gan privātpersonām vienmēr būs vajadzība pēc papildu finansējuma savu personīgo un biznesa vajadzību piepildīšanai, ir jāsaprot riski, kas saistās ar kreditoru pārspīlētu ierobežošanu attiecībā uz iespējām lemt par savu aizdoto līdzekļu nodrošinājumu. Regulējumam ir jābūt paredzamam, lai ikviena iesaistītā puse, ieguldot savus līdzekļus, varētu skaidri izvērtēt savu risku un zinātu, ka, rodoties problēmām, varēs rēķināties ar līdzekļu kaut vai daļēju atgūšanu. Pretējā gadījumā negatīvi reaģēs kreditēšanas tirgus, pieaugs kredītu likmes, būs neizdevīgāki sadarbības nosacījumi starp uzņēmējiem, tādējādi cenšoties «apdrošināties» pret zaudējumiem nākotnē.
Ceru, ka likumdevēji šos apsvērumus ņems vērā, un mums būs likums, kas palīdzēs ātrāk atlabt krīzes skartajai tautsaimniecībai.