Zīle māca zīmēšanu un veidošanu Ķekavas Mākslas skolā un neslēpj, ka gadu ilgā programma gan iedevusi svaigu uzrāvienu darbam, gan iesējusi pārliecību, ka nākotnē radošo enerģiju varētu pavērst arī sava biznesa virzienā. «Ir jau kāda dzīves daļa jāatdod skolai, bērniem, bet tas arī izsūc spēkus. Lai gan man tas, izrādās, patīk. Agrāk nebūt nedomāju, ka būšu skolotāja,» Zīle smaida.
Uztaisu un gaidu?
Mēs Latvijā mākam mākslu taisīt, bet nemākam to pārdot, prezentēt, stāstīt par to un par sevi, uzskata Zīle, kura, tāpat kā daudzi citi mākslas pedagogi, to tomēr grib iemācīt arī saviem audzēkņiem. Tāpēc viņa par lielu ieguvumu sauc dizaina pedagogu programmas saturu, kas ietvēra gan dizaina un radošo domāšanu, gan mākslas menedžmentu, gan arī skolvadību. «Lielākais pluss - cilvēki saprata, ka bez komunikācijas nevar. Skandināvijā māksliniekam, dizaineram strādājot ir komanda, bet latvietis ir tāds - uztaisu un gaidu, kad kāds to ieraudzīs, nopirks, un tad es taisīšu biznesu. Vai arī - nevienam neko nerādīšu, jo noteikti kāds to ideju paņems,» Zīle ironizē. Viņasprāt - un tas apstiprinājies arī mācībās -, jo vairāk cilvēku iesaistās idejas slīpēšanā, jo ideja straujāk un veiksmīgāk attīstās, aug, iegūst negaidītus pavērsienus.
Studēt strādājošam cilvēkam nebija viegli, tomēr Zīle uzsver - nemācīties nevar, citādi paliksi iepakaļ saviem skolēniem, apstāsies arī kā mākslinieks. Iedvesmojoties no nupat iegūtā diploma, savā Ķekavas Mākslas skolā viņa briedina domu par radošās domāšanas darbnīcu, kur paši jaunieši veido tās saturu un lielāka nozīme ir nevis rezultātam, bet procesam. «Bet vispirms vajag klikšķi paša skolotāja galvā,» Zīle saka un kā piemēru min dizaina domāšanu - nevis vienkārši radīt kādu priekšmetu, bet vienlaikus arī saprast, kā tas iespaidos pasauli, cik būs cilvēkiem pieejams, kā to varēs izmantot atkārtoti utt. Pati tajā iedziļinājusies, rakstot kvalifikācijas darbu par podestiem mākslas skolai.
Keramika attālinās
Skola Zīli sevī ievilkusi viņai pašai negaidīti. «Esmu to iemīlējusi, lai gan stdējot likās - nekad mūžā!» Zīle nāk no Ventspils, no mākslinieku un radošu cilvēku ģimenes un mammas keramiķes iespaidā savulaik LMA pabeigusi keramiķus. Pirmā saskarsme ar pedagoģiju Zīlei bija dienas aprūpes centrā Cerību māja, kur viņa bija keramikas pasniedzēja bērniem ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem. «Tā bija ne tā vieglākā pieredze, taču pozitīva - bez nekādas liekulības, bērni bija tik atvērti. Taču dienas beigās viss bija jāatstāj aiz durvīm, citādi tas ļoti iespaidoja: tu gribi glābt pasauli, bet reāli vari tikai ar savu darbu palīdzēt,» Zīle atceras.
Vēlme strādāt par mākslas pedagoģi tad gan neradās. Zīle domāja, ka būs keramiķe, tomēr bija juku laiki, un vecā sistēma, kādā keramiķi strādāja - mākslas kombināti, valsts pasūtījumi -, izsīka. Kādu brīdi Zīle pastrādāja reklāmas aģentūrā, kur veidoja reklāmas gaismas stendos un praksē apguva datorgrafiku, ko tagad intensīvi izmanto, taisot, piemēram, afišas un ielūgumus uz Ķekavas mākslas skolas audzēkņu un pedagogu izstādēm pašas kūrētajā skolas izstāžu zālē. Drīz tomēr Zīle uz diviem gadiem aizbrauca līdzi vīram, kurš devās strādāt uz Vāciju, bet, kad atgriezās, piekrita aicinājumam pasniegt Ķekavas Mākslas skolā.
Eksāmens ar smiltīm
Lai gan pedagoģija Zīlei sākotnēji bija vairāk naudas pelnīšanas nekā sirds darbs, tagad ir citādi. «Lielākais gandarījums - tas, ko tu dodi, nāk atpakaļ. Es audzinu vienu kursu no sešu gadu vecuma, viņi nākamgad beigs mūsu skolu. Gandrīz vai jāraud - viņi tik ļoti ir kļuvuši par maniem bērniem,» Zīle stāsta. Viņa ar audzēkņiem runā kā līdzīgs ar līdzīgu un cenšas mācību rutīnu pārvērst piedzīvojumā - piemēram, veidošanā visi pagalmā lipinājuši latvju rakstus no sniega, bet lielākais izaicinājums bijis bērniem vienmuļo zīmēšanu padarīt viņiem pieņemamā priekšmetā. Zīles pūliņi pērn novērtēti arī ar Labākā skolotāja titulu gan Ķekavas Mākslas skolā, gan Ķekavas novadā.
Skola paņem daudz laika, taču, ja radošums ir dzīvesveids, pašīstenoties prasās ne tikai pedagoģijā. «Naktis ir manējās,» Zīle smejas. Viņa piedalījusies izstādēs, Ventspilī izstrādājusi projektus daudzstāvu māju fasāžu dekoratīvajam krāsojumam, šovasar konsultē divu bērnu mācību grāmatu tapšanu zīmēšanā un veidošanā. Keramika palikusi novārtā, tomēr Zīli vairāk velkot uz tēlniecību. Kaut ko no tās viņa dabū smilšu skulptūru festivālos, kuros piedalījusies vairākas vasaras. Ar smiltīm Zīle saslima mākslas skolas audzēkņu plenērā Pāvilostā, bet šovasar pabija festivālā Sanktpēterburgā, kur kopā ar mākslinieku Aināru Zimniku uzbūvēto džungļu ieskauto Lieldienu salu statuju pēc nobrukšanas gan nācies glābt. «Piecās stundās sacēlām visu atpakaļ, krievu meistari teica - jums ir dzelzs nervi! Slodze, stress un asaras gan bija, bet tas bija kā eksāmens.»