Pārrobežu komentāri
«Partitūra ir gan skaņdarba pieraksts, gan koncepts, kura izpildījums ik reizi var ienest jaunu izteiksmi, improvizāciju un radošumu. «Atvērtas partitūras» bieži bija darbu pamats XX gs. avangarda mākslā nozīmīgajam Fluxus kontekstam un autoru lokam (piemēram, Jozefam Boisam, Nam Džun Paikam, Džonam Keidžam u. c.),» kuratores uzsver Fluxus iedvesmoto izstādes atvērtību un plūstamību. Atliek iet un redzēt pašiem savām acīm, jo vārdiski izstādes būtība «slīd ārā no rokām» (lasi - prāta). Pēc sarunas ar kuratori Ievu Stahovsku kļūst skaidrs, ka tas ir konceptuāli.
Ceturtdien, 11. aprīlī, Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) atklās izstādi Berlīne - Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām, kas būs apskatāma Kaņepes Kultūras centrā Skolas ielā 15 līdz pat 8. maijam. Izstādi pavadīs arī intensīva notikumu programma - katru ceturtdienu tajā notiks kāda saruna vai diskusija, arī filmu seansi.
Komentārus laikmetīgās mākslas valodā veidos Kristīne Alksne, Evelīna Deičmane sadarbībā ar Paulīni Reki, Ulrihs Fogls, Ivars Grāvlejs, Benjamins Grēbers, Inga Ģibiete, Romans Korovins, Maija Kurševa sadarbībā ar Edgaru Jurjānu, kā arī somu performanču mākslas grupa T.E.H.D.A.S, kas izstādes laikā radīs multimediālu instalāciju. Lai nodrošinātu tās tapšanu, Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) aicina pieteikties dalībai divu dienu performanču mākslas darbnīcā. Darbības vieta un laiks - Kaņepes Kultūras centrs 12. un 13. aprīlī plkst. 14-17. Pieteikšanās darbnīcai, nosūtot pieteikumu (īsu radošo biogrāfiju, interešu aprakstu un kontaktinformāciju) ar norādi Performanču darbnīca līdz 10. aprīlim uz e-pastu [email protected]. Dalība darbnīcā - bezmaksas, noteikums dalībniekiem - klātbūtne visu darbnīcas laiku.
Patriotiskais dumpinieks
Viena no izstādes reālākajām «partitūrām» ir plašākai publikai mazzināmais, bet vēsturiski nozīmīgā personība Valdis Āboliņš (1934-1983). Tieši viņš uzskatāms par galveno izstādes iedvesmotāju.
«Stāsts sākās ar to, ka Laikmetīgās mākslas centrs strādāja pie pētījuma par padomju laikmetīgās mākslas mantojumu. Mēs tikāmies ar mākslas zinātnieku Jāni Borgu, kurš savkārt bija ļoti nozīmīga figūra 60./70. gados, vēl 80. gadu scēnā. Mēs tikāmies ar cilvēkiem mājās un lūdzām, vai var ieskatīties viņu privātajos arhīvos,» stāsta I. Astahovska. Jānis Borgs dalījies savā korespondencē ar Latvijā dzimušo, Rietumberlīnē dzīvojošo arhitektu, mākslinieku un aktīvu mākslas dzīves organizatoru Valdi Āboliņu. Dadaistiskiem «manifestiem» līdzīgās, nereti uz salvetēm rakstītās vēstules atklāj V. Āboliņa būtisko lomu laikmetīgās kultūras ienešanā Latvijas (tolaik padomju) mākslas dzīvē 70./80. gados.
«Tas bija trimdinieku strīdus ābols - vai vispār ir jāsadarbojas ar Latviju vai ne. Valdis Āboliņš tai visā pa vidu ir pēc būtības. Viņa pārliecība ir, ka ar Latviju jāsadarbojas, ka tas ir vienīgais veids, kā var noturēt latvisko identitāti, plūdinot Latvijā informāciju par to, kas notiek pasaulē, diskutējot, runājot par to, kas ir kritizējams un kas - labs. Tas ir viņa stimuls par to visu runāt un strīdēties ne tikai trimdas lokā, bet braukt arī uz šejieni,» stāsta I. Astahovska. Spītējot informācijas blokādei un dzelzs priekškaram, Valdi Āboliņu ārkārtīgi interesējis, kas notiek Latvijas mākslas dzīvē.
Saostījās
Ar Jāni Borgu, tolaik jaunu pasniedzēju Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā, Valdis Āboliņš iepazīstas, kad 1973. gadā ar nolūku organizēt izstādi 20 mākslinieki no Padomju Savienības Diseldorfā ierodas padomju Latvijā. Diseldorfa tolaik, I. Astahovskas vārdiem runājot, ir avangarda perēklis. «Viņš tiek mudināts uz oficiāliem sakariem, tiekas ar muzeja darbiniekiem, dodas uz Mākslas akadēmiju, bet Valdi Āboliņu, protams, interesē tas dumpīgais, nevis klasiskais gals. Valdis Āboliņš saprata, ka viņiem ar Jāni Borgu ir līdzīga domāšana. Viņi saostījās, sadraudzējās, un Jānis Borgs viņam parādīja citādo Latvijas mākslas scēnu,» stāsta I. Astahovska.
Vācijā savukārt Valda Āboliņa vārds saistās ar agrīno Fluxus norišu organizēšanu Āhenē 60. gados un kreisi orientētās Jaunās Tēlotājmākslas biedrības (NGBK) Berlīnē vadīšanu no 70. gadu vidus līdz savai pāragrajai nāvei 1983. gadā.
Izlīdzinošāks tonis
Šī ir starptautiska izstāde, vaicāju Ievai Astahovskai - vai latviešu laikmetīgajiem māksliniekiem ir kāda īpaša raksturojoša iezīme? Mirkli padomājusi, mākslas zinātniece min izlīdzinošāku toni (mazāk dumpīgu un provokatīvu), kas, viņasprāt, izriet gan no latviešu mentalitātes kopumā, gan arī no mākslinieku personīgās studiju pieredzes.
Izstāde