Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kā tev personīgi sākās atmoda?
Man pasaules uzskats veidojās ģimenē, jo tēvs bija ļoti progresīvs cilvēks un vienmēr vakaros mājās klausījās Amerikas balsi no Vašingtonas, BBC. Līdz ar to arī lielā mērā veidojās mana izpratne par valsti, par sabiedrību, par izvēles iespēju politikā un par tautsaimniecības situāciju vienā vai otrā pasaules vietā un arī tanī valstī, kur mēs dzīvojām - Padomju Savienībā.
Pats biju beidzis Lauksaimniecības akadēmiju. Astoņdesmitajos gados nācās strādāt lauku saimniecībā, vadīju kolhozu Druva Liepājas rajona Kalētos, biju kolhoza priekšsēdētājs. Tiku iecelts par Liepājas Lauktehnikas pārvaldnieku, un tanī periodā arī Tautas fronte veidojās. Bet vēl pirms tam, man liekas, 1988. gadā, kad biju Lauktehnikas pārvaldnieks, tiku uzrunāts no Latvijas kompartijas Centrālkomitejas un «bildināts» darbam uz Rīgu par Centrālkomitejas instruktoru. Tikai pateicoties savai pilsoniskajai pozīcijai, mani dzīve ievirzīja visos nākamajos notikumos tādā virzienā, kādā mēs visi esam bijuši. Jo tad, kad es aizbraucu uz Centrālkomiteju, notika interesanta un būtiska tikšanās. Es tiku uzaicināts pie Loskutova, kas bija orgdaļas vadītājs - liela auguma krievu tautības cilvēks. Loskutova kabinetā mani ieveda viņa vietniece Borbale. Sākās mūsu saruna, kas noritēja priekš manis, es domāju, ļoti zīmīgi, jo Loskutovs runāja krievu valodā, es sarunu vedu latviešu valodā. Jau pēc brīža viņš man piedāvāja - «vai nevarētu pāriet uz krievu valodu, jo latviešu valoda viņam slikti sanāk». Uz ko es atbildēju, ka, ja man nāksies strādāt Centrālkomitejā, tad būs jālīdz viņam iemācīties latviešu valodu, jo tomēr dzīvojam Latvijā. Sarunas gaitā, protams, es izteicu savu viedokli par ļoti daudzām tēmām, tai skaitā par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, par tā laika migrāciju, kas šeit notika Latvijas virzienā, un tad, kad saruna beidzās un izgājām laukā no Loskutova kabineta, viņa vietniece Borbale man pateica tādu frāzi: «Es domāju, ka jūs tikāt uztverts kā klajš nacionālists.» Tas bija gadu, pusotru pirms tam, kad vispār par tādu Tautas fronti neviens pat vēl nerunāja.
Bet vai uzreiz nesekoja sankcijas?
Man pateica, ka par lēmumu paziņos. Es aizbraucu atpakaļ uz Liepāju un turpināju darbu pārvaldnieka amatā, un tad man pēc kādas nedēļas piezvanīja no Centrālkomitejas un pateica sekojošo, ka «jūsu uzvārdam Centrālkomitejā ir pārvilkta trekna strīpa pāri».
Principā es nezinu, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja es nebūtu paudis savu pilsonisko nostāju. Protams, varēja iegrozīties savādāk. Bet es savu nostāju biju izteicis, un Centrālkomitejā manam uzvārdam bija pārvilkta trekna strīpa.
Sankciju nebija. Es turpināju darbu kā Lauktehnikas pārvaldnieks. Un tad, man liekas, kādu gadu pēc šīs manas sarunas Centrālkomitejā veidojās Tautas fronte. Mēs, kas Liepājas pusē vienmēr esam bijuši ar savu nostāju, ar savu viedokli, arī darbojāmies Tautas frontē.
Kā Tautas fronte veidojās Liepājā? Nosauc tos cilvēkus, ja atceries uzvārdus, kas to veidoja.
Mums uz Tautas frontes veidošanās laiku pastāvēja teritoriālais dalījums - Liepājas rajons un Liepājas pilsēta, un līdz ar to veidojās divas organizācijas - Tautas frontes nodaļa Liepājā un Tautas frontes nodaļa Liepājas rajonā. Un, tā kā Liepājas Lauktehnika ir dislocēta rajona teritorijā, Grobiņā, tad līdz ar to es nokļuvu Liepājas rajona struktūrā. Rajona Tautas frontē darbojās daudz krietnu cilvēku - Indulis Ozoliņš, Ausma Bēta, Aigars Štāls un vēl daudzi citi, kuri deva ļoti lielu ieguldījumu aktivitātēs, kas notika Tautas frontes rindās, pateicoties kam mēs nonācām pie Latvijas valstiskās atjaunošanas.
Bet ir versija, ka kompartija organizēja Tautas fronti. Kā bija uz vietas Liepājā?
Tās ir absolūtas muļķības. Jo tad, kad notika Tautas frontes Liepājas nodaļas dibināšana, bija tajā dibināšanas pasākumā arī klāt kā novērotājs ar tādu nepatikas izpausmi, ko arī izrādīja klātesošajiem, viens no kompartijas cilvēkiem. Kaut gan Liepājas rajona kompartijas struktūra bija visnotaļ progresīva, jo to vadīja Alfrēds Čepānis.
Jūs tādi disidenti bijāt?
Jā. Čepānis vienmēr ir bijis ļoti progresīvs cilvēks ar patstāvīgu domāšanu un neietekmējās no kādām tur komunistiskās partijas ideologu idejām. Viņš ļoti daudz deva Liepājas rajona tautsaimniecības attīstībai.
Bet vai tad viņš varēja piedalīties tajā frontē?
Viņš nepiedalījās, bet viņš atbalstīja visu progresīvo, kas virzījās uz Latvijas valstiskumu. To es varu pateikt viennozīmīgi.
Cik liela bija Liepājas rajona nodaļa?
Es domāju, ka kādi 50, vairāk nekā 50 cilvēku bija aktīvi dalībnieki.
<...> Tad, 1989. gadā, kad jau Tautas fronte bija nodibināta, notika Liepājas rajona padomes priekšsēdētāja vēlēšanas, un no vairākiem kandidātiem es tiku ievēlēts par Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju.
Tur vairs partija nevarēja ietekmēt, ka biji melnajā sarakstā?
Jā. Un tā bija pirmā reize Liepājas rajona vēsturē, kad izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanās kandidēja vairāki cilvēki. Līdz tam viss tika iecelts no augšas.
Kas tur kandidēja?
Balsošanā palika divi - es un Aivars Žvagulis. Visu cieņu Aivaram Žvagulim, jo viņš savā laikā bija arī vadījis pirms tam izpildkomiteju. Ar balsu vairākumu ievēlēja mani - par mani nobalsoja 41 deputāts, par Aivaru - 34.
<..> Tanī laikā izpildkomitejas priekšsēdētāja amats bija nomenklatūras hierarhijā. Un Centrālkomitejas kārtība bija, ka to amatpersonu apstiprina CK. Bet tad bija tāda interesanta epizode sarunā ar kompartijas priekšsēdētāju Vagri. Tātad es esmu ievēlēts demokrātiskās vēlēšanās no vairākiem kandidātiem un uzsāku darbu. Pagāja, ja nemaldos, kādi mēneši seši, un zvana no Centrālkomitejas, ka man jāierodas uz politbiroju uz apstiprināšanu. Man pret to pasākumu bija visnotaļ skeptiska attieksme, jo tāda apstiprināšana ir humora vērta. Pirms biroja sēdes tiku ieaicināts pie Vagra, kas bija Latvijas kompartijas pirmais sekretārs. Mēs viņa kabinetā apsēdāmies pie žurnālgaldiņa klubkrēslos. Viņš tātad saka, ka šodien notiks apstiprināšana politbirojā. Uz ko es uzsāku tādu nelielu diskusiju par tādas apstiprināšanas tiesisko pamatu. Teicu, ka neredzu jēgu, jo esmu ievēlēts demokrātiskās vēlēšanās. Ja nu vienīgi es to apstiprināšanu varētu saprast, ka esmu kompartijas biedrs un iekšējā reglamenta ietvaros varbūt tas ir kaut kā leģitīms. Tā diskutējot polemizēju. Tad Vagris teica, ka «mēs jau te bezpartejiskos arī neapstiprinām, jo neviens jau nekur netiek». Uzreiz viņš papildināja: «Ā, nē! Raimondu Paulu apstiprinājām! Bet viņš neiebilda.» Centrālkomiteja Paulu bija apstiprinājusi par kultūras ministru.
Notika biroja sēde, un uzaicināja mani. Vagris korekti pasniedza to tēmu, teica: «Te mums uzaicināts jaunievēlētais Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, apsveiksim viņu ar darba uzsākšanu un vēlēsim veiksmi darbā.» Viņš ne ar vienu pušplēstu vārdu nepacēla jautājumu par kaut kādu apstiprināšanu. Visu cieņu Vagrim, ka viņš mācēja noreaģēt uz manis izteikto tēzi un gludi to procesu nomenedžēja.
Kas palicis atmiņā par procesiem, kuri saistīti ar Augstākās padomes vēlēšanām?
Grobiņas vēlēšanu apgabalā mēs kandidējām divi - es no Tautas frontes un garnizona komandieris Feršalovs. Tanī priekšvēlēšanu aģitācijas periodā es, protams, daudz tikos ar rajona cilvēkiem. Man visi bija pazīstami. Biju arī garnizonos. Tur tiku, pateicoties gan savam statusam, gan priekšvēlēšanu periodam. Cimdiniekos zālītē tika saaicināti dienestā esošie karavīri. Es arī tad stāstīju savu viedokli par to, ka katrai republikai jābūt neatkarīgai, patstāvīgai un kopīgi ar visu pārējo Eiropas valstu saimi ir jādzīvo mierā un saskaņā. Zaldāti to uztvēra ļoti normāli. Tur bija dažādu tautību cilvēki, jo tanī laikā jau dienēja kopā no visām padomju republikām. Bet garnizona komandiera attieksme bija klaji naidīga. Viņš manā adresē pat izteica draudu, sak', ja viņam būtu vara… Bet, kad notika vēlēšanas, es tiku ievēlēts ar lielu pārsvaru.
Kāds tev ir palicis atmiņā 4. maijs?
4. maijs mums visiem ir tāda… varbūt… kā robežšķirtne, kad mēs juridiski spējām legalizēt to savu domu un virzību. Vismaz es savā izpratnē uz to jau virzījos vairākus desmitus gadu. 4. maijs mums noritēja samērā mierīgi, bet pēc tam tie notikumi, kas veidojās pēc 4. maija, nu tie gan ir tādi vēsturiski palikuši. Arī atmiņā - tādas epizodes, kuras, es domāju, aizies līdz ar mums.