Lēģerī bija virtuve ar lielu ēdamistabu, gariem dēļu galdiem, gar abām pusēm soli. Ēdienu padeva pa virtuves logu skārda bļodiņās, tādas arī karotes, kuru visiem nepietika, tiem vajadzēja iztikt bez, vēlāk katrs sev izgreba no koka. Uz ēdamtelpu gāja pa brigādēm, visa brigāde sasēdās ap galdu, pāris cilvēki uz koka paplātēm pienesa sēdošiem klāt, bet maizi dalīja rītos vai vakaros barakās. Lēģerī bija arī pirts un dezkamera. Es ieņēmu vietu augšējā nārā. Biju jau nolicies gulēt, bet daži bija sapulcējušies ejā un sprieda, ka augstākais šeit iznāks palikt pāris mēnešu, tad būšot klāt vācieši. Es no augšas skaļi izteicu, ka, ņemot vērā nobrauktos lielos attālumus, šo zemi divos mēnešos nav iespējams iekarot, labi ja divos gados. Cerību pārņemtie jautāja: «Kur tas Napoleona stratēģis ir?»
Nākošajā rītā septiņos vajadzēja iet brokastīs. Padeva «miskā» miltu putru - ūdenī iekultus sazilējušus rudzu miltus. Ar lielām pūlēm varēju vienu karoti norīt, tā pati iesprūda kaklā. Vēlāk šāda zupa būtu bijusi liels gardums. Lēģerī visur bija izlikti dažādi noteikumi krievu valodā un arī visādi saukļi, kas mudināja uz darbu: «Kas nestrādā, tam nebūs ēst. Katram maize jānopelna.» Kādu nedēļu dzīvojām samērā brīvi, darbos nesūtīja, izņemot zonas apkopšanu - izlauzt dažus celmus, nolīdzināt bedres, ko darījām ar prieku. Paēduši arī bijām, jo vēl bija no mājām paņemtā pārtika. Lēģera ēdiens bija ļoti slikts, ne tuvu tam, kādu deva etapā.
Šinī laikā mums vajadzēja iziet ārsta apskati, kurā, kā vēlāk noskaidrojās, noteica, kādai darba kategorijai katrs iedalāms. Sākumā bija četras kategorijas: smags, vidējs, viegls darbs un invalīdi. Man bija iedots vidējs darbs. No notiesātajiem formēja arī lēģera iekšējo administrāciju: iekšējais lēģera komandants, izolatora pārzinis, pavāri, maizes griezējs, normētāji, «marački», nezinu, kā tos latviski sauc, kantoristi, darbu vadītāji, brigadieri, desmitnieki. Visus šos amatus ieņēma igauņi, jo starp viņiem bija vairāk ebreju, kas ar administrāciju bija nodibinājuši sakarus, laikam ar kukuļiem, viņiem bija labāks priekšstats par turpmāko dzīvi.
Par vecāko darbu vadītāju tika norīkots Igaunijas ebrejs Maltkins, kāda koku tirgotāja dēls. Viņam bija tā priekšrocība, ka viņš prata arī latviešu valodu un vēl igauņu, vācu un krievu valodu. Viņam arī nebija politiska panta, un vēlāk paziņoja, ka sodīts ar pieciem gadiem, pārējie visi uz desmit. Redzams, ka viņš jau iepriekš bija izstudējis komunistu sodīšanas noteikumus un bija tālredzīgi ticis vaļā no politiskā panta. Tam Krievijā pie komunisma kārtības bija ārkārtīgi liela nozīme. Pēc nedēļas lēģera žogos brīvi pavadīta laika mums pateica, ka ar nākošo dienu būs jāiet darbā un jāpelna maize jeb, kā to lēģerī sauca, «gorbuška». Visi jau bija sadalīti vairākās brigādēs pa darbu veidiem. [..] Meža izstrādāšana noritēja norobežotās 100 hektāru lielās meža platībās. Teritorija bija norobežota no visām pusēm ar platu līniju - stigu - un sargu tornīšiem ik pa apmēram 200 metriem.