Te varētu savākt pamestus dzīvniekus un dzīvot mierā un saskaņā, kā tagad to savā pilī dara kādreiz slavenā kinoaktrise Brižita Bardo! Ēvī Upeniece speciāli nevienu nav vākusi, bet viņas stāsti par daudzajiem šeit savulaik mītošajiem dzīvniekiem ir aizkustinoši un interesanti. Māksliniece tos pauž gan smejoties, gan atmiņu asarām acīs iemirdzoties.
Tagad vienīgie vistuvākie
Albumā kādā bildē redzu divus gadus veco Ēvī kopā ar vecvecākiem, vecākiem un suni Hēru. Tas varētu būt sākums tēlnieces stāstiem par suņiem viņas dzīvē. Un ne tikai suņiem: «Kamieļa mums nav bijis un krokodila arī ne, bet pietika jau ar tiem, kas te dzīvoja.» Ēvī ir astoņdesmit astoņi gadi, un viņa rūpīgi gatavojas apaļajai jubilejas izstādei, kas paredzēta pēc diviem gadiem. Sirmā māksliniece joprojām ir ņipra un smaidīga. Viņa noglāsta savus vienīgos ģimenes locekļus - vilka jauktenīti Šīlu un labradoru Lori. Lietus piestāj, un suņi, aicināti uz bildēšanos dārzā, paklausīgi apsēžas pie saimnieces kājām. Tēlniece atceras: «Kad 2003. gadā mūžībā aizgāja mans dēls Kārlis, paliku te viena un no patversmes paņēmu Šīlu. Viņai tolaik bija trīs gadi. Šīla ir jauka, bet ar niķi lēkt pāri žogiem. Pirms trim gadiem viņa atvilkās mājās ar sakropļotu kāju, tā bija jāamputē. Vai domājat, ka viņa atmeta nelāgo niķi? Kā ziemā izauga kupenas, tā atkal pāri! Tikai tagad uz vecumu aprimusi.» Melnais Loris reiz piederējis cilvēkiem, kuri aizbrauca no Latvijas. Saimnieki viņam bija devuši vārdu Lords, bet «kas tādu var izrunāt»? Loris ir visēdājs. Šim smeķē pat banānu mizas, bet vēl skābās vīnogas no zemākajiem zariem melnis nolasījis pa tīro! Abi suņi tagad ir sirmās kundzes vienīgie sarunbiedri. Viņiem katram sava būda ārā, bet «ziemā iemitināmies ķēķī, kur man nesmuka bleķa kaste, taisīta pēc amerikāņu taupības krāsniņas parauga, bet dikti laba».
Baidījās no vardēm
Kad jaunā māksliniece 1956. gadā saņēma savu pirmo prēmiju par 3,5 metrus augsto pieminekli Ziepniekkalna Brāļu kapos, viņa šajā vietā Baltezerā nopirka zemi un «ar vīru tēlnieku Voldemāru Rapiķi sākām stutēt augšā Apvijas». Zināms, neviena kārtīga māja nav bez suņa! Ēvī Upeniece visus Apviju dzīvniekus tur gaišā piemiņā, lai kādā ceļā tie bija nākuši un gājuši. Pirmie Apvijās dzīvoja balta sunīte Susurīte un kaķene. Kad mince apbērnojās, Susurīte viņai kaķēnus atņēma, loloja tos kā māte, un notika brīnums - Susurei uzradās piens, un viņa zīdīja kaķabērnus. Vēlāk sunei pašai piedzima kucēni, un vienu no tiem - Hipiju, «īstu foksterjeru ar īsām kājām» - Ēvī atstāja sev. Toreiz Apvijās dzīvoja arī kokerspanielīte Gabriela: «Kad viņai bija suņu dienas, Hipijs tika ieģērbts treniņtērpā, un cilvēki taujāja, kādā futbolkomandā šis spēlējot.» Hipiju nošāva mežsargs: «Lode trāpīja tieši sirdī, viņš vismaz nemocījās. Vīri uztaisīja sunim glītu zārciņu, izraka kapiņu, izkala burtus uz plāksnes. Bēres ar bija dižas.»
Kādā 60. gadu bildē Ēvī dārzā nofotografēta kopā ar īru seteru Imi, aitu, kaziņu un zosi: «Imis mani mīlēja vairāk nekā es viņu, es nemaz nespētu tik stipri mīlēt. Aitu vīram kāds uzdāvināja, kazas izcelsmi neatceros, bet zoss bija labāks sargs nekā suns, viņas dēļ pagalmā neviens nevarēja ienākt.»
Rapiķis, kad saņēmis honorāru, bijis gatavs nopirkt pat krokodilu! Reiz vīrs zvanījis, lai Ēvī atvedot no pilsētas medu: «Braucu mājās un no tālienes dzirdu - mūsmājās kāds bauro! Skatos - sētsvidū stāv lācis! Iesaucām viņu par Mišelu. Šis kā mazs lācēns bija atvests no Krasnojarskas apgabala, kādu laiku dzīvojis Katlakalna sūkņu stacijā, tad pārdots vīram. Mums tolaik vēl bija dzelži un smēde. Rapiķis uzmeistaroja lācim būri, tur viņš dzīvoja. Ne es biju Mišelu ņurcījusi, ne auklējusi, viņš man nebija mīļš. Baroju šo ar maizi un putrām, nesu ogas no meža. Mišels šausmīgi baidījās no vardēm. Ja kāda ielēca krātiņā, šis līdz griestiem! Ziemās Mišels negulēja. Reiz, kad apkārt bija augstas kupenas, no rīta gāju suņus barot un redzu - aiz durvīm stāv Mišels! Viņš bija izlauzies brīvībā! Toreiz mākslinieki šefoja pa skolām un karaspēka daļām, un mums bija draugs civilās aizsardzības ģenerālis pa visu Baltijas kara apgabalu. Pēdējā medību dienā viņš sarunāja medniekus. Tie Mišelu nošāva, jo vairs nevarējām galvot ne par savu, ne apkārtējo drošību.» Tā Apvijās beidzās lāča ēra.
Bija arī Sensācija
Reiz kāds vīra paziņa Andrejs Jakovičs Apvijās atveda Sensāciju - zirgu, kurš nederēja sacensībām, jo līdz standartam viņam pietrūka divu centimetru: «Nosaucām viņu par Sēnīti. Rapiķis taisīja kolhoziem kapara ļeņinus, bet honorāros saņēma sienu un auzas, ar ko Sēnīti barot. Kad 1985. gadā vīrs nomira, Sēnīti atdevu Brīvdabas muzejam, lai staigā ap vecajām ēkām! Taču muzejam vajadzēja zirgu darbam, ne dekorācijai. Sēnīti esot aizveduši uz filiāli Piebalgā, bet, kad turp aizbraucu, Sēnīti neredzēju un par viņas tālāko likteni neko vairs nezinu.»
Dārzā Ēvī jūsmo par dzīvo radību visapkārt: «Rau, kurmītis pagalmā parādījies! Nesen Loris ķerstīja glodenīti. Es to izglābu, iemetu krūmos. Pagājušā vasarā dārzā redzēju skaistu zalkti - uzliku tam virsū kasti, lai Loris nesakož, un vakarā zalktis bija prom! Padomju laikā, kad Baltezeru nedrīkstēja apbūvēt, te vakaros skanēja īsts varžu koris. Tagad pat šaura eja nav atstāta, pa kuru varētu ezeram piekļūt, arī vardes koncertus vairs nerīko.»
Ēvī Upeniece savus pasaulē slavenos darbus veidojusi marmorā, bronzā, kaparā, granītā, fajansā, šamotā, ģipsī un sarkankokā. Viņa joprojām strādā savā darbnīcā, veidojot teiksmainus un reizē reālus tēlus. Taču to vidū nav nevienas dzīvnieka un nevienas vīrieša skulptūras. Kāpēc? Tas tikai māksliniecei vien zināms. Mīļo piemiņa dzīvo viņas sirdī.