Mums ir vairākas versijas, kur tas varēja notikt: kāpjot ārā no metro, ejot pa Ramblu, stāvot pie viesnīcas. Tas notika desmit minūšu intervālā: kad devāmies no Katalonijas laukuma mājup ar metro, maks vēl bija kabatā, jo no tā izņēma metro karti. Atgriežoties viesnīcā, tā vairs kabatā nebija. Aleluja, policijas iecirknī bija policists, kurš runāja angliski, jo viņa pienākums bija strādāt tikai ar apzagtajiem ārzemniekiem. Kamēr draugs aizpildīja dokumentus, mēs, trīs ceļabiedri, devāmies uz veikalu un iegādājāmies vīnu bez etiķetes, tikai ar svītrkodu. Tikai tādu pieklājas malkot cilvēkam bez pases.
Kad dokumenti bija aizpildīti, policists norādīja, ka tiešajos reisos pietiek ar akta par nozagšanu uzrādīšanu un vilka pasi nemaz nevajag, taču, uzzinājis, ka lidosim ar Ryanair, viņš atmeta ar roku - šī aviokompānija to neakceptējot. Puisis laipni pastāstīja, ka vilka pasi var iegūt Latvijas vēstniecībā Madridē, taču esot arī pārstāvniecība Barselonā. Nākamajā rītā, svētdienā, protams, neviens tur uz zvaniem neatbildēja. Līdz izlidošanai bija tieši 14 stundu laika. Ar ātrvilcienu varētu paspēt līdz Madridei un atpakaļ, ja vien zinātu, vai vēstniecībā grib mums palīdzēt svētdienā. Labi, ka draugi Latvijā operatīvi ieguva vajadzīgos kontaktus. Vēstniecības darbiniece Madridē piekrita palīdzēt. Vienīgā rūpe - vai vēstniecība nav pilsētas otrā galā, jo Madridē draugam bija tikai stunda laika līdz pēdējam vilcienam, kas atvestu atpakaļ uz Barselonu. Par laimi, vēstniecība bija iepretim stacijai un vilka pasi izgatavoja pāris minūtēs. Ceļojums uz Madridi izmaksāja sālīti, daudz vairāk nekā biļete uz Spāniju. Tomēr tas izmaksāja mazāk nekā vēl viena nakts viesnīcā un biļete Barselona-Rīga ar airBaltic, jo apsvērām arī riskanto variantu iekļūt airBaltic ar aktu par nozagšanu. Todien solījos, ka ar Ryanair dzīvē vairs nebraukšu. Taču stāsts ir par to, ka jāuzmanās un ka vēstniecībā bija izpalīdzīgi cilvēki, kuri varēja arī atbildēt - nāciet pirmdien, svētdiena mums brīvdiena.