Priecīga par jocīgo pirkumu steidzos uz kopmītnēm, lai nodemonstrētu to draudzenēm, kad pēkšņi atklāju - soma ir sagriezta! Bet - maks bija vietā! Visas citas lietas arī bija atrodamas, izņemot - burkānu krāsas lūpukrāsu. Tā bija pazudusi! Nezināju, smieties vai raudāt, līdz sapratu, ka manam sargeņģelim droši vien likās neiespējami laist mani uz ielas ar šādu smāķi uz lūpām, tādēļ kādam bija jāsagriež soma, lai tā briesmīgā lūpukrāsa pazustu no manas dzīves.
Arī otrreiz savu zagli neredzēju. Bija tumšs, auksts decembra vakars, ātrāk gribējās tikt mājās. Kad spraucos tramvajā, šķērsām pār plecu pārmestā somiņa aizgriezās uz mugurpusi, pēc brīža jutu, ka somiņa kļuvusi pavisam viegla, maka tajā vairs nebija. Par laimi, vismaz mēnešbiļete bija manās rokās, bet pavisam jaunā autovadītāja apliecība, bankas karte un četri lati tagad atradās kādās citās. Nespēju noticēt, ka esmu bijusi tik vieglprātīga! Savas mantas transportā vienmēr sargāju kā acuraugu. Visus, kas pieduras vai uzgrūžas, uzlūkoju ar aizdomīgu skatienu. Bet pietika uz mirkli zaudēt modrību, lai kāds to izmantotu savā labā.
Vēl pēc kāda laika noskaidroju, kā notiek apzagšana. Stāvēju tajā pašā tramvaja pieturā pie Operas, vēroju cilvēkus un ieraudzīju pāris jaunekļu, kuriem siltā vasaras dienā līdzi ir sporta jaka, uz rokas maisiņš. Es sagrābu savas mantas ciešāk un vēroju, kas notiks. Pienāk 5.tramvajs, kāda sieviete grasās kāpt tramvajā, viņu ielenc manis noskatītie jaunekļi, un es redzu, kā sievietei no somas tiek izvilkts maks. Sāku kliegt un pieskrēju pie tramvaja durvīm, zaglis apstulbis apstājās uz tramvaja trepēm ar maku rokās, sieviete pamanīja savu maku un centās izraut, taču zaglēns pats nosvieda to zemē un aizjoza. Sieviete pēc tam atzina, ka pat nejutusi, ka kāds krāmējas gar viņas somu. Es viņai piekritu - savu zagli neredz!