Pēc nedēļu ilga speciālas nelaimes cēloņu izmeklēšanas komisijas darba secināts, ka katastrofai nav sakara ar cilvēka faktoru. Bija pat uzradusies islāmistu teroristu grupa, kas teicās sarīkojusi veiksmīgu sprādzienu. Taču tā nebija taisnība. Tāpat «ne to pogu» nebija nospiedis neviens HES darbinieks. Gluži vienkārši nenostrādāja aizsargsistēma, un mašīnzālē, kur tobrīd remontēja vienu no desmit hidroagregātiem, sāka gāzties iekšā ūdens. Tiesa, galīgi nav atmesta versija, ka varējis uzsprāgt kāds no eļļas transformatoriem. Pēc tā atsūknēšanas kļuva skaidrs, ka trīs hidroagregāti nav atjaunojami. Tāds «daikts» sver aptuveni 700 tonnu, un tā izgatavošanai vajadzīgi vismaz divdesmit mēneši.
No HES sagrautās mašīntelpas kopā ar ūdeni Jeņisejā nonāca arī mašīneļļa. Izveidojās piecus kilometrus garš plankums, kuru gan mēģināja savākt, taču diezin vai to varēja izdarīt pilnībā. Acīmredzot ziņas par dabai nodarīto kaitējumu ir vēlāka laika jautājums.
Cilvēka faktors lika sevi manīt arī pirmajā dienā pēc katastrofas, kad glābēju komandas vēl tikai sāka ierasties, - kā HES un Hakasijas vadība nespēja kontrolēt situāciju. Kaut arī spēkstacijas turpat 250 metru augstais dambis stāvēja, kā stāvējis, paklīda baumas, ka tas varot sabrukt. Pēc aculiecinieku teiktā, sākusies panika, cilvēki bēguši Hakasijas galvaspilsētas Abakanas virzienā. Milzu rindas degvielas uzpildes stacijās, ceļmalas veikalos totāli izpirktas pirmās nepieciešamības preces. Valdības vadītājs un Abakanas mērs centušies nomierināt satrauktos ļaudis, taču - vismaz sākotnēji - bez panākumiem. Arī tas ir sveiciens no nelaiķes Padomju Savienības. Pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, taču nav aizmirsies, kā pēc Černobiļas katastrofas no augstām tribīnēm tika melots, ka nekas briesmīgs nav noticis, Kijevā pat neatcēla plānotās riteņbraukšanas sacensības.
Cilvēka faktors nav apstrīdams, tomēr laikam gan tas meklējams citur - samērā nesenā pagātnē. Sajānu-Šušenskas HES, tāpat kā joprojām nepabeigtā Baikāla-Amūras dzelzceļa maģistrāle, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija viena no Padomju Savienības «gadsimta būvēm», kuras ceļot galvenais bija apsteigt plānā paredzētos termiņus, darba kvalitātei atvēlot pakārtotu lomu.
Grūti pārvērtēt Sajānu-Šušenskas HES lomu Austrumsibīrijas un tātad arī visas Krievijas ekonomikā. Tā ir Krievijas lielākā un pasaulē desmitā lielākā hidroelektrostacija. Sibīrijas federālajā apgabalā atrodas trīs lielas alumīnija ražošanas rūpnīcas, un alumīnijs pieder pie konkurētspējīgām Krievijas eksporta precēm. To lielā mērā noteica iespēja pirkt salīdzinoši lēto Sajānu-Šušenskas HES saražoto elektrību. Tagad lēto izmaksu laiks beidzies.
Sibīrijas federālajā apgabalā aptuveni divas trešdaļas patērētās elektrības saražo hidroelektrostacijas, trešā daļa no šī daudzuma nāca no Sajānu-Šušenskas HES. Protams, ir arī citas, mazāk jaudīgas hidroelektrostacijas, ir iespēja paplašināt elektrības ražošanu ar gāzi un oglēm darbināmajās spēkstacijās, var palielināt elektrības importu no Kazahstānas, taču ir skaidrs, ka elektrības cenu kāpums ir neizbēgams.
To sapratis Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, kas katastrofas seku analīzei veltītā apspriedē atzinis, ka nebūtu pieļaujams vienīgi «cenu lēciens». Vienlaikus tika pieļauts, ka zināmos apstākļos iespējams elektrības vairumcenu valstisks regulējums.
Optimistiskais scenārijs paredz, ka smagi būs, bet galus kopā savilkt varēs, ko arī atliek novēlēt kaimiņiem. Tikai papildu ogles ir jāsagādā, savukārt gāzes papildu patēriņš var izrādīties problemātisks, jo monopolists Gazprom pēdējos gados nav sācis ekspluatēt jaunas gāzes atradnes, bet vecās ir krietni patukšotas. Pastāv pieņēmums, ka janvāra «gāzes karam» ar Ukrainu, kura laikā galvenie cietēji bija patērētāji Eiropas valstīs, bijis gaužām prozaisks iemesls vai vismaz tas ir viens no iemesliem. Proti, Gazprom nespēj saražot tik daudz dabasgāzes, cik tas apņēmies pārdot. Tas var tā nebūt, taču tikpat labi var arī būt.
Katastrofa Sajānu-Šušenskas HES ir notikums, kuru nevarēja nepamanīt - Krievijā un arī citur pasaulē. Īstais brīdis atcerēties iekārtu nolietojuma pakāpi Krievijas rūpniecībā, arī spēkstacijās.
Uz to reaģēja arī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Sibīrijas federālā apgabala attīstībai veltītā sanāksmē viņš vispirms pasūkstījās, ka saistībā ar katastrofu gan Krievijā, gan ārzemēs parādījušies «milzums apokaliptisku komentāru», kas reducējoties uz to, ka «Krievijas tehnoloģiskais gals ir tuvu». Prezidentaprāt, tā esot «muldēšana». Turpat piebilstot, ka «mūsu valsts tehnoloģiski ir ļoti stipri atpalikusi».