Ar skaustu jūtu, Eiropas politiskie ūdeņi ir duļķaini, un no avīzēm visu patiesību neizlobīsi, taču es neesmu Koļa - man negribas uztraukties par tik neskaidrām lietām. Tāpat jau pietiek, ar ko prātu aizņemt, bet te vēl nākamība nezināmā.
- Muļķis varbūt ne. - Es paraustu plecus. - Bet ko mēs, vienkārši amatnieki, varam zināt, kas tur pa augšām notiek.
- Nu un tad, ka vienkārši amatnieki? Nerunā tā, it kā mēs akli būtu un paši nemaz nespētu spriest. Tev domas uz študierēšanu nesās, kur palika?
- Nekas man nenesās. Ja mamma dīc, tas nenozīmē, ka man arī gribas. Pagaidi, Koļa, vai tad par Eiropas būšanām jau visu izrunājām?
- Nē, bet to vēl paspēsim. Es domāju, tev tomēr vajag uz augstākām skolām skatīties.
- Nē, nu atkal… Vai tad es tev traucēju? Slikti strādāju?
- Nerunā blēņas. Tu strādā godam, bet es tev novēlu labāku nākotni. Gribas, lai radagabals dzīvē sasniedz vairāk nekā es.
- Jūs esat ar mammu sazvērējušies, vai ne? Ko nozīmē - sasniegt dzīvē vairāk? Man ir labi, kā ir. Pietiek, saproti?
- Kā, pietiek… - Koļam aptrūkstas sakāmā.
- Nu, tā! - Plaši izplešu rokas. - Un, ko es darīšu, augstskolu izstudējis? Pats zini, kā citiem ir gadījies - ar visu savu diplomu paliec par inteliģento bezdarbnieku. Un kurš tad beigās būs vairāk sasniedzis? Nē, tādas abstraktas un riskantas perspektīvas mani nevilina. Nav mans ampluā.
- Tomēr gudrus vārdus esi sasmēlies diezgan. - Koļa pasmīn.- Ir nu gan, pilnas grāmatas ar tādiem vārdiem. - Ko viņš man neliek mieru? - Un tu taču zini, ka armijā smadzeņtrīci dabūju. Ķobis augstskolai vairs neder.
- Nu, tā tev tikai tāda atrunāšanās. Pasaki, kurš savu reizi nav dabūjis pa pauri?
- Bet ne jau tik stipri kā es!
Koļa aizskāra vāru vietu. Kad domāju par studēšanu, nonāku kā svaru kausos, kuri ieķīlējušies mūžīgā līdzsvarā. No vienas puses, es nebūt nenoliedzu akadēmisko zināšanu vērtību, un nav viegli noraidīt labi domātos aicinājumus skoloties, bet, no otras puses, man vienkārši negribas. Nevēlos vairākus gadus dirnēt lekcijās kā koka dieviņš, tricināties pirms eksāmeniem. Un visa tā disciplīna, diez vai nebūs tāpat kā skolā. Nāks kāds pārkaļķojies profesors un liks iemācīties to, to un vēl šito, lai gan varētu pavisam ko citu, daudz interesantāku un noderīgāku. Ir jau no studējošajiem skolas biedriem dzirdēts. Kam man lieki pārdzīvojumi izglītības sistēmas žņaugos? Dzīvot vajag viegli, nevis smagi. Un vai man par varītēm jāpielāgojas ieskatiem, ko citi pieņēmuši par labu un pareizu esam, pat ja tie ir atzīstami? Nē. Iztikšanai nopelnu atliku likām, bet mājās varu lasīt un mācīties, ko pats vēlos. Jo mans interešu klāsts ir raibs, lai neteiktu juceklīgs. Daudzas mīļākās, bet, kuru ņemt par vienīgo sievu un uz mūžu, nespēju izlemt. Piemēram, tagad mani aizrauj psihes noslēpumi, bet pirms tam pētīju Veco Derību, pat seno ebreju valodu saviem spēkiem drusciņ pamācījos. Kas zina, varbūt rīt sagribēsies izzināt putnu dzīves īpatnības vai apgūt sanskritu.
Volfgangs vienīgais mani saprot. Nejauši noklausījos viņa sarunu ar mammu. Uz viņas vaimanām par dēlu melnstrādnieku Volfs atteica, ka profesija un sasniegumi nav svarīgākais, galvenais, lai izaug par labu cilvēku.
(Turpinājums 27. februāra numurā)