Vairāku aktieru un visbeidzot paša Kitano tēlotais (vecumā, jāgaida būs ilgi) galvenais varonis - komiskais, neveiklais un nesavtīgu žēlumu raisošais Matisu filmas laikā kopā ar savu kaismīgo vēlēšanos atminēt mākslas būtības noslēpumu izies cauri teju visiem modernisma pamatvirzieniem, sākot ar stihisku primitīvismu, sekojot impresionisma, fovisma, kubisma, abstraktā ekspresionisma un eksaltēta figurālisma virzieniem, beidzot ar radikālu akcionismu un _redīmeidu (readymade_) finālā. Taču nesatraucieties - filma nav ceļvedis XX gadsimta mākslas vēsturē, kaut gan tā tiešām ir filma par un ar mākslu. Par mākslu kā dzīves augstāko jēgu, kā ideālo mērķi, kurš... nav sasniedzams. Skumja - noteikti, tomēr komēdija. Pie viena tas ir smeldzes pilns stāsts par vīrieša «izšķilšanos» no bērnības caur mīlestību uz ticību, lai cik tas banāli skanētu. Par vispārhumānajām vērtībām. Un arī ironisks pastāstiņš, cik grūti ir tikt galā ar kaprīza mākslinieka ego, ar visiem viņa «tarakāniem», skaudību, patmīlību, vēlmi izpatikt, slavaskāri ieskaitot.
Jākrīt no beņķa
Tā ir savdabīga skaistuma apdvesta filma, no tās dvesmo vizuālu tēlu pirmatnējā mežonība, kas vienlaikus apmulsina un smīdina (tur ir dažas tādas dullā Matisu sapindzelētas «bildes», ka kinoteātrī jākrīt no beņķa nost). Un visbeidzot - man dziļi simpātiski šķiet tas, ka Takesi Kitano visiem «popkornkino rīmām» godīgi pasaka - viss ģeniālais ir sarežģīts un noteikti nav domāts tiem tipiem, kas uz kino iet tāpat vien, papļumpēt alu un iezviegt.
Vēl es kategoriski nepiekrītu visai izplatītam viedoklim, ka Kitano agrākās filmas (piemēram, trīs slavenākās Kitano eksistenciālās drāmas - Sonatīne, Uguņošana vai Kikudžiro), kas, pateicoties pārsteiguma - sprādziena efektam, ko tās piedzīvoja Eiropas nozīmīgākajos kinofestivālos, būtu labākas par šī režisora stilistiskajiem, ekstrēmajiem žanru robežpārkāpēja eksperimentiem filmās Brālis, Lelles un arī viņa absolūtās cietsirdības skaistuma šedevru Zatoiči. Nepiekrītu, ka Kitano svaigākie darbi - mākslas triloģija Banzai, režisor!, Takeshis/Takešīza (apspēlējot Takesi un šizofrēnijas vārdus) un tās noslēdzošā daļa Ahilejs un bruņurupucis - būtu mazāk iespaidīgi par viņa agrīnajiem darbiem (kopš debijas 1993.gadā Kitano kopumā ir radījis 16 filmas - pa vienai ik gadu).
Starp komisko un traģisko
Nosauktās filmas vienkārši pieder principiāli dažādiem Kitano daiļrades posmiem, izpaliek vienīgi pārsteiguma efekts, ar ko jauniņais, bet Japānā superpopulārais stand-up komēdiju meistars un TV šovmenis iekaroja Eiropas festivālu snobus. Savukārt pārsteigšanas «blieziena» vietā stājies mākslinieka briedums un apcerīgums, - un tieši nopietnību, pat eksistenciālu traģismu aiz ekscentriska komisma maskas apliecina trīs Kitano pēdējās filmas - tās ir mākslinieka grēksūdzes, kurās viņš godīgi atzīstas, ka mākslai adekvāta var būt vienīgi reliģija. Proti - ticība, jo mākslā nedarbojas nekādi izskaitļotas PR formulas un žanra, stila vai ideju aprēķina triki, svarīgs ir tikai tava «mākslas produkta» pārliecības, iespaidošanas spēks. Tā ka Kitano taisnība vien ir - starp talantu un šarlatānismu, starp meistarību un veiksmi, starp virtuozi realizētu ideju un vājprātu nav atšķirības. Šo rakstiņu par, manuprāt, brīnišķīgo filmu Ahilejs un bruņurupucis vēlos noslēgt ar kinokritiķa Andreja Plahova citātu: «Ja Kitano būtu apstājies tikai pie gleznošanas, iespējams, viņš visu mūžu gaidītu savu atzīšanu. Vai paliktu viens no tūkstošiem komiskā kabarē artistu pasaulē. Bet gadījās citādi. Ģēniju no parasta talanta nodala niecīgs milimetrs - maģiskais bišķiņ, bišķiņ, bet tieši šo distanci pārvarēt ir visgrūtāk. Par šo cīņu tad arī vēsta Takesi Kitano filma.» Jā, visas 60 gleznas filmā pieder režisora Kitano otai un rokai.
kino
Ahillejs un bruņurupucis
Kino Rīga
8.XII 16.00
11.- 14.XII 15.30, 18.00, 20.30