J. Zvirgzdiņš runčam ļāvis vaļu visādos veidos, gādājot burvīgu dēku fonu, uz kura raibās krāsās spilgti iezīmēti visdažādākie Rīgas un Eiropas vēstures un literatūras fragmenti un personālijas.
Pēdējā laikā saturiski ļoti jaukās bērnu grāmatās ilustrācijas nav šķitušas gana tīkamas un pieminēšanas vērtas, pat testējot dažāda vecuma (gan diezgan ierobežotā!) jauno lasītāju lokā, taču Maurīcijā zīmējumi ir tiešām burvīgi, tā šķita arī mazajiem lasītājiem - īpašu sajūsmu izpelnījās krāšņais zilonis Teobalds. Īsumā grāmatas fabula ir vienkārša: Pārdaugavā dzimušais melnais runcis Maurīcijs ārkārtīgi skumjā kārtā jau agrā bērnībā zaudē abus vecākus un ir spiests doties pasaulē. Ambīcijas un vēlmes runčam ir pamatīgā vārda cienīgas, un arī dēkas nāk kā sauktas - viņš kļūst par ceļojoša cirka trupas dalībnieku, bet vēlāk... vēlāk par ārkārtīgi ietekmīgu personu. Dueļi, galma intrigas, krāpšanās un viltības gaužām špāsīgi izceļ Maurīcija mazliet zemniecisko taisnīguma izjūtu, pat zināmu taisnprātīgu lempīgumu, ko ar uzviju kompensē viņa labākā drauga pērtiķēna (ne fon Mērkatces, nē, Muka) apsviedīgums un plašais vēriens. Jauks pārītis! Un tā nu kaķis ar mērkaķi dodas iekarot Eiropu, izvēloties ārkārtīgi interesantu ceļošanas veidu. Kā jau Zvirgzdiņam pieņemts, arī bērnu grāmatā teksts ir daudzslāņains, pildīts ar dažādiem gardiem kumosiņiem un alūzijām, iepriecinot arī pieaugušos lasītājus, un ik pa brīdim pieķeru sevi pie domām: pag, kas tā bija par prāvu, pag, kurš karalis tad bija Francijā un tamlīdzīgi.
Mazam palaidnim te neapšaubāmi interesantāki liksies piedzīvojumu apraksti un brīnumainās izglābšanās, nevis vēsturiskās peripetijas, tomēr Melngalvji, Rīgas birģermeistars un Zviedrijas karalis atmiņas dzīlēs nosēdīsies. Vecuma ziņā, kā parasti J. Zvirgzdiņa bērnu grāmatām, ierobežojumu nav - Maurīcija raibā dzīve patiks gan trīsgadniekiem, gan sirmgalvjiem.
Priecīgā noskaņa, kādā beidzas Maurīcija piedzīvojumi, atgādina Vella kalpus, un pati grāmata prasīties prasās pēc iemūžināšanas garā animācijas filmā (vēlams ar A. Ozolas-Jaunarājas zīmējumu atdzīvināšanu!) - galu galā, jau kur tas laiks, kopš pie skatītājiem nonāca Neparastie rīdzinieki. Iemūžināšanu pelnījis ne tikai pats Maurīcijs, Muks un Teobalds, bet arī Rīga - tāda, kāda tā reiz bijusi. Vēl Maurīcijs ar Muku varētu pārtapt arī lellēs, būtnēs, ko ņemt līdzi gultā, lai krāsaināki sapņi rādās!
Kamēr šī ideja pastāv tikai vēlmju līmenī, jāizmanto Jura Zvirgzdiņa dāvātā iespēja doties trakā ceļojumā pa seno Rīgu kopā ar mora krāsas kaķi (vai zināt, kādā krāsā ir mori?) un viņa draugiem, cerot, ka lūgšanos pēc filmas sadzirdēs kādas naudīgas ausis!