Jau aktīvi notiek treniņi lielajiem pilsētas maratoniem, bet dabas mīļotāji turpina meklēt interesantas takas skriešanai tepat Latvijā, kā arī citur pasaulē un ar savu pieredzi dalās Dabas Dienā.
Gatavojoties pirmajam kalnu maratonam
Šī ziema bija kā radīta skriešanai. Lai arī distanču slēpošana izpalika, toties gatavoties savam pirmajam maratonam bija daudz vieglāk. Regulāri sāku skriet oktobrī pa dažiem kilometriem dienā, garos treniņus izskrēju janvārī un februārī. Un 1. martā finišēju savu pirmo kalnu maratonu Transgrancanaria, kas notika Kanāriju salās. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmēs - noskriet vairāk nekā 40 kilometru pa kalniem. Biju vien dzirdējusi, ka tas prasīs daudz vairāk laika nekā parastais maratons. Tomēr līdz pēdējam brīdim mani nepameta sajūta, ka tā jau tikai īsā distance, tāpēc nebūs grūti, jo vēl vairāki latvieši šajās pat sacensībās skrēja 82 un 125 km. Kopumā katrā distancē startēja ap 500 dalībnieku, kas bija maksimālais organizatoru atļautais skaits. Saule un karstums visa skrējiena laikā bija lielākais pārbaudījums! Īsākā distance pa kalniem vairāk bija kā tautas pārgājiens ar skriešanas elementiem, kur atliek vien baudīt kopējo sportisko garu, brīnišķīgos skatus un līdzjutēju uzmundrinājumus. Ātrākie skrējēji finišēja pēc četrām stundām, man vajadzēja septiņarpus emocijām ļoti bagātu stundu. Tāpēc, pat vēl neatgriežoties mājās, jau bija gatavi plāni nākamajiem skrējieniem. Kā nekā arī Latvijā šogad piedāvājumā ir daži gardi pasākumi, kam vēl var paspēt sagatavoties.
Lēnām, ērti un pa skaistām vietām
Skriešana pa taciņām kļūst aizvien populārāka. Iespēju piedalīties kalnu garo distanču skrējienos pasaulē izpērk nepilnas dienas laikā. Ir skrējieni, kuriem var pieteikties tikai tad, ja skrējējam ir vajadzīgais kvalifikācijas punktu skaits, kas savākts citos skrējienos, un tad vēl - piedalās tikai tie, kuriem palaimējies izlozē. Tomēr galvenais, ka skriešana pa taciņām sagādā prieku un ir veselīga. Tāpēc uzrunājām pieredzējušus brīvā laika skrējējus par to, kur viņi rod motivāciju regulāriem treniņiem un kādi ir viņu ieteikumi skriešanas sākšanai.
Edgars Rencis, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātājs, ir piemērs tiem, kas arī skrienot vēlas atgriezties pie pamatiem, pie dabiskā. Viņš skrien basām pēdām vai minimālisma apavos un ievēro Keto diētas* principus, izvairoties no enerģijas dzērieniem un batoniņiem. «Kad sāku skriet, domāju, ka galvenais ir neapstāties, tāpēc skrēju pa mežu, nevis ielām, kur traucē luksofori,» smaidot stāsta Edgars. «Mežā ir gan svaigs gaiss, gan grūtāka, bet interesantāka skriešana. Sevišķi, ja skrien basām pēdām.» Viņš iesaka: «Ja ir radusies doma, ka varbūt vajadzētu sākt skriet, tur nav ko daudz domāt - vienkārši dodies paskriet. Nav vērts pievērst uzmanību skriešanas ātrumam vai distancei, vienkārši lēnā garā paskraidīt, kamēr ir prieks to darīt. Pirmajos mēnešos labākā skriešanas recepte - cik un kad vien gribas, nedomājot par konkrētiem gabaliem vai ātrumiem.» Edgars iesaka ģērbties tā, lai pašam ir patīkami, lai nekas netraucē: «Iesācējam svarīgi nepierast pie pārlieku polsterētiem, bieziem, smagiem apaviem, jo tādos pēda nejūt segumu, pa kuru skrien, kas var vēlāk atsaukties uz veselību dažādu traumu veidā.»
Savukārt Alma Vītola piedalījusies Ultra-Trail du Mont-Blanc (UTMB) sacensībās, kurās 119 km distancē viņa savā vecuma grupā bija vienīgā finišētāja; aprīlī piedalīsies 100 jūdžu skrējienā Horvātijā un augustā UTMB. «Mani skriet iedvesmoja mammas māsa, kura skrēja maratonus. Dzīvoju pie Ķekavas, tāpēc varu izbaudīt skriešanu pa mežu, kur vienmēr ir interesanti, piemēram, grāvī izbiedēt bebru vai agri no rīta satikt mežacūku baru,» stāsta Alma. «Ja nepavisam negribas skriet, palīdz domas par maratoniem, zinot, ka šie pasākumi nav viegli un to realizēšanai vajadzīgi treniņi. Reizēm ir grūti iziet paskriet, bet pēc treniņa vienmēr ir lieliska pašsajūta.» Tiem, kas domā par to, kā labāk sākt skriešanu, Alma iesaka sameklēt kādu domubiedru, kopā būs gan interesantāk, gan vieglāk saņemties. Slinkuma velniņš visbiežāk piedāvā tieši sliktā laika atrunu. Bet, ja ir piemērots apģērbs, skriet var jebkuros laikapstākļos - gan karstā, gan aukstā laikā. «Ja skriešanas tehnika ir tāda, ka skrien, piezemējoties ar papēdi, tad ieteiktu doties uz skriešanas veikalu un uz skrejceliņa ar speciālista palīdzību atrast piemērotākos apavus, kas palīdzēs amortizēt triecienu. Skrienot pa mīkstāku segumu, amortizācijai ir mazāka nozīme,» iesaka Alma. Almai patīk skriet agri no rīta, kamēr citi vēl guļ, un papriecāties par saullēktu.
Bet Guna Ūsele piedalījusies skrējienos Norvēģijā, skries Madeirā un sacensībās apkārt Monblānam. «Pa dabiskām taciņām skrienot, vari izbaudīt «te un tagad» sajūtu, koncentrējies, kur liec kāju, izjūti un baudi dabu. Pa ielām skrienot, noguruma sajūta atnāk ātrāk,» saka Guna. «Pati sāku skriet par izaicinājumu sev, jo skolā 3 km krosiņš likās tik grūts! Patrenējos un noskrēju pāris pilsētas maratonu, pirms pievērsos skriešanai pa taciņām. Tagad dabas baudīšanas maratonus nemainītu ne pret ko citu.» Guna savus treniņus skrien, mērojot 10 km ceļu no mājām uz darbu vai otrādi: «Tas ir tikai 10 minūtes ilgāk nekā ar sabiedrisko transportu. Bet, protams, katru dienu šādu treniņu nevaru un nevajag skriet. Ir arī jāatpūšas. Brīvdienās skrienu garos, sapārotos skrējienus.» Guna no savas pieredzes saka, ka iesācējiem izturība aug ļoti ātri un nepaies ne pāris mēnešu, kad varēs jau skriet stundu divas no vietas. Viņa skriešanai pa taciņām iesaka izvēlēties apavus, kuriem ir stingrāka materiāla purngals, kas pasargā nagus no atsišanas, ja aizķeras aiz saknes vai akmens.
Matīss Vecvagaris, piedalījies neskaitāmos skrējienos un arvien pārsteidzis ar jauniem km rekordiem treniņos, šogad 8. martā organizēja pirmās garās distances sacensības 107 km no Rīgas līdz Valmierai. «Sākumā vajag skaistu apkārtni, lai ir prieks kustēties. Tas var būt parks, pludmale, lauku ceļš vai pilsētas nostūris. Iesācējiem noteikti nevajadzētu pārforsēt skriešanu, it īpaši ātruma ziņā, jo organisms lēnām jāpieradina pie šāda veida aktivitātēm un slodzes,» saka Matīss.
Koptreniņu priekšrocības
Virtuālā skriešanas kluba Noskrien mājaslapā var uzzināt par skrējējiem aktuāliem notikumiem - gan par skriešanas sacensībām, gan par koptreniņiem, kas ikdienas skriešanu padara interesantāku un ir vieta, kur uzjautāt padomus arī citiem skrējējiem. Alma atzīst, ka kopā skriet ir vieglāk, laiks paiet runājoties, un bieži cilvēki koptreniņos noskrien savus līdz šim garākos skrējienus. Koptreniņos ir arī laiks apspriest ar skriešanu saistītus jautājumus. Pieredzi bagātina arī ārzemju pasākumi. Edgars no ārzemju sacensībām ir iecienījis skrējienu apkārt Vīlandes ezeram Igaunijā, kas šogad 1. maijā notiks jau 85. reizi, bet Edgars tajā piedalīsies jau 5. reizi. «Tas notiek pa ainaviskām vietām apkārt ezeram - tāds īstens krosa skrējiens pa dažnedažādākajiem segumiem,» saka Edgars. «No Latvijas taku skrējieniem, protams, nepārspējams ir Siguldas kalnu skrējiens, kas, lai arī ļoti grūts, tai pašā laikā ir interesants. Šogad pirmo reizi notiks Cēsu Ultra Trail, kas arī solās būt skaists.» «Sigulda ir jāizmēģina katram - dubļi, tumsa, stāvais un slidenais starta kalns, kurš jāpievar četras reizes... No dabas baudīšanas viedokļa varu ieteikt Norvēģijā Hardangervidda maratonu pa fjordiem un fjordu augšā izvietotiem purviem, īsta iespēja izbaudīt skarbu dabu,» iesaka Guna.