Ģimenes vērtības vietā
Nē, nē, te nevalda apzeltīta greznība, mājā nav ne marmora grīdu, ne baseina, ne ziemas dārza. Šī ir gluži vienkārša privātmāja, kurā apzināti tiek saglabātas klasiskās vērtības.
Luksu ģimene savulaik dzīvoja plašā piecistabu dzīvoklī tā saucamajā muižnieku ligzdā Valdemāra ielā. To padomju vara piešķīra Jāņa tēvam dzejniekam Valdim Luksam. Taču maksa par mītni bija pārāk augsta, turklāt dzīvokļu apmaiņas rezultātā inteliģences - rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku - vietā mājā pamazām sāka ievākties jauni īrnieki ar gluži citu vērtību apziņu šajā dzīvē. Mudīte un Jānis nolēma meklēt nedārgu privātmāju ne pārāk tālu no centra. Laimīgas sakritības dēļ pēc sludinājuma avīzē 1998.gadā viņi to atrada Teikā. Īpašnieki māju pārdeva steigā, jo paši devās uz ārzemēm, tāpēc neprasīja augstu cenu.
Mudīte, kas ilgāku laiku strādājusi Rakstnieku savienības klubā Benjamiņa mājā, atceras: «Es te uzreiz sajutos kā pamatīgā ulmaiņlaikos celtā mājā.» Dzīvojamo māju projektēja arhitekte un dizainere Emma Dārziņa, kura prata tolaik noteiktajai obligātajai privātmāju platībai (60 m2) uz darbnīcas rēķina izdīgt atļauju vēl virsplāna četrdesmit kvadrātmetriem.
Māksliniecei bija ķēriens uz dažādu nišu un aiļu iebūvēšanu telpu sienās. Tas arī radīja greznuma un pamatīguma iespaidu. Jānis atceras - viņš uzreiz sapratis, ka Luksu famīlijas mantotās klasiskās mēbeles lieliski varēs izkārtot mājas četrās pirmā stāva istabās: «Es neesmu modernisma piekritējs, man patīk klasiskais 20.- 30.gadu dizains, tāpēc netaisos mēbeles mainīt katru gadu. Nevaru pat iedomāties, kā šajās telpās izskatītos modernās mēbeles.»
No Valda Luksa mantotā kabineta iekārta joprojām kalpo abiem žurnālistiem. Viesistabā kā tusnējs lauku papucis ērti un omulīgi iekārtojies stūra dīvāns, kurā vietas pietiek sešiem, pat astoņiem cilvēkiem. Te ir arī «mājas saimnieces» ģimenes mīlules kaķenes Kikas mīļākā vieta. Pretī atrodas Emmas Dārziņas savulaik uz šejieni nez no kurienes pārceltais pamatīgais kamīns īsti tautiskā stilā - ar rotājumiem, puķītēm, nišām un dzegām. Laiku pa laikam kamīns tiek kurināts. Mudīte atceras, ka agrākie mājas īpašnieki bija grīdu nobeicējuši tumši brūnu, gandrīz melnu. Jānis pamēģināja parketu notīrīt ar slīpējamo mašīnu, un tā lieta aizgājusi. Tagad acis priecē skaists bērza koka parkets, kas noklāts ar stipru ūdensizturīgu laku un ir viegli kopjams. Jānis un Mudīte daudz domājuši par mājīgu telpu iekārtojumu. Gan pamatīgās un ērtās mēbeles, gan gleznas, gan Jāņa nomedītā lūša āda un brieža buļļa ragi, gan senlaicīgais spogulis, gan durvju ailes vietā iekārtotais grāmatplaukts, gan stūrītis virtuvē, kurā maltītes ieturēšana sirdī rada siltu omulību, - viss rada mājīgu auru.
Dēlam tika darbnīca
Kad māja un tai apkārt esošais 600 m2 plašais dārzs bija iekārtoti, uzmanība tika centrēta uz puspagrabstāva apdzīvošanu.
Jānis bilst, ka dažādās termo un hidro izolācijās un pamatu siltināšanā tika ieguldīts daudz līdzekļu. Pašlaik šeit atrodas Jāņa māsas Rutas mājīgās istabas, telpa, kur ar draugiem mēdz atpūsties Luksu ģimenes atvase dēls Jānis, arī darbnīca «visiem vīriešu darbiem» un maza pirtiņa, kur atveldzēt miesu un dvēseli nedēļas nogalēs. Arī neliela katlutelpa.
Mudīte ne mirkli nav nožēlojusi savu pārvākšanos no dzīvokļa pilsētas centrā uz privātmāju. Viņa smej, ka tagad jau Teikas rajons ir tikpat kā pilsētas centrs. Kad ģimene pārcēlās uz savu māju, dēlam Jānim bija vienpadsmit gadu. Kas puikam vajadzīgs - svaigs gaiss un nodarbošanās.
Mājai blakus atrodas Biķernieku mežs: «Dzīvojam kā laukos, lielā saskaņā ar kaimiņiem. Vasarā braucam mežā ar velosipēdiem, bet ziemā slēpojam,» - tā Mudīte.
Jānis savukārt uzsver, ka jau pašā sākumā mājas agrāko īpašnieku garāžā viņš iekārtojis īstu darbnīcu, «kur puikam darboties, nopirkām visus instrumentus un iekārtas. Jānis kā no skolas, tā pazuda darbnīcā - skrūvēja, montēja, zāģēja. Tagad viņš prot visus vīrieša darbus un studē mašīnbūvi.»
Mudīte un Jānis atzīst, ka ērtību ziņā nevar salīdzināt dzīvošanu dzīvoklī un privātmājā, taču viņa piebilst, ka tas arī prasa nemitīgu darbošanos.
Jānis apstiprina: «Bija nopietni jāpārkārto mājas apkure, jāveic pamatīgs remonts. Pirms dieviem gadiem uztaisījām remontu guļamistabā. Šovasar trīs dienas klājām jaunu jumtu, tagad tam garantija vismaz uz divdesmit pieciem gadiem. Jārūpējas par kārtību uz ielas ap māju, rudenī vācam lapas, ziemā šķūrējam sniegu. Darba pietiek, bet to visu atsver apziņa, ka mans nams ir manas ģimenes stiprā pils.»