Gāju tikai uz Konrāda Ubāna glezniecības meistarklasi, turējos pie Ubāna, cik vien ilgi varēju.» (No A. Kļaviņas sarunas ar B. Delli Padomju perioda nonkonformistiskā mantojuma dokumentēšana un saglabāšana.) Pa kādai liriskās ainavas meistara Ubāna stila reminiscencei Delles gleznās tiešām var atpazīt, īpaši ainavu motīvos. Radošā biogrāfija ar virkni neoficiālu personālizstāžu kopš 1970. gada, kurās liela publikas interese apvienojās ar varas iestāžu represijām, joprojām saglabā leģendas auru. Turpretim mūsdienu skatītājam Delles mākslā būs pagrūti atrast ko revolucionāru - gandrīz tāpat kā ar impresionistiem, kuru pārdrošības un novatorisma atpazīšanai vitāli vajadzīgs iesūnojušā akadēmisma (šai gadījumā socreālisma) konteksts. Vērtējuma pamatā, jālieto novalkātā frāze, ir konteksts, kas piešķir vai nepiešķir radītajam uzdrošināšanās jēgu.
2011. gadā tapušo gleznu izstādē izgaismojas divas tēmas - daba un cilvēki. Jau izstādi ievadošās gleznotājas pārdomas novelk krasu robežšķirtni starp abām sfērām: «Patiesais ir skaists. Daba ir patiesa, tā neizliekas, tieši tādēļ tā ir skaista un netverama. Cilvēki reti kad ir patiesi. Viņi cenšas izlikties gudrāki un labāki. Jaunībā to vēl neprot, bet daba vienmēr ir jauna.» Jāatzīst, ka īpatnēji «delliskais» sirreālisma pārkausējums, kurā darbība norisinās savādā, spilgti tuksnešainā ainavā ar tumšām, līkumainām ēnām (piemēram, Lauku ceļā), šoreiz ir mazāk izteikts. Delles patiesā un skaistā daba ir pat ieguvusi mazliet prozaisku, ikdienišķi rāmu Pārdaugavas apkārtnes pieskaņu, kurā iederas arī ceļa zīmes, kāds dzīvnieks vai cilvēciņš, variējot impresionisma un postimpresionisma paņēmienus gaismas un noskaņas uzburšanai. Protams, ņirboši vibrējošs triepiens nav Delles izvēle; viņu interesē lielākas, apvienotas masas un silueti ar neiztrūkstošajām koku stumbru vertikālēm. Apsniguši jumti un koku raksti pret rāmām ziemas debesīm, kupenas ar zilām ēnām, lāstekas un slapjdraņķis, vasaras zaļumi, saules ņirba cauri koku lapotnei un lapotnes ēnu spēles uz mājas sienas - tas viss īstenots ar reducētu krāsu paleti, kurā lielākoties ir dzeltenzaļi, zaļganzili, balti un pelēki toņi.
Ekspresīvākā, spilgtākā un piesātinātākā gammā ieturēti figurālie darbi ar nosacītiem cilvēciņiem, kuri bieži šķiet darināti no kāda citplanētiešiem atbilstoša materiāla un nepakļaujas anatomijas likumiem, izstiepjot locekļus, cik garus vien nepieciešams (Bēgšana, Guļamistabā). Dažbrīd Delle pietuvojas arī portreta jomai (Meitene ar dvieli, Mūks, Filips), attēlojot frīkiem līdzīgus tipāžus ar noslēpumainiem skatieniem. Viņu interesē emociju un attiecību līkloči (Precības, Šķiršanās), izvēršot dramatisko spriegumu ar enerģiskiem līniju vilcieniem, gaismēnas kontrastiem un žestiem līdz pat kaislību plosītiem, Edvarda Munka stilistiku atgādinošiem tēliem (Ugunī). Kontrasta princips - rāmi apcerīgā daba un dramatiskos virpuļos savērptie ķermeņi - labi sasaucas ar pesimistisku ideju par cilvēku kā nemiera un visa ļaunuma sakni. Tomēr bez cilvēka klātbūtnes nebūtu arī kam novērtēt dabas skaistumu un netveramību. Delles glezniecība ar reālistiskajiem, tomēr transformētajiem plenēra impulsiem un dziļdomīgo saturiskumu, ko apdveš latviešu mākslā pieticīgi pārstāvētā sirreālisma nots, var turpināt valdzināt uzticīgos skatītājus - bez pārsteigumiem un šoreiz pat mazliet tuvāk «dabiskai» uztverei.