Savukārt ar mazo hidroenerģētiku nesaistītie nozares eksperti par šo ražotņu izaugsmes iespējām runā ievērojami piesardzīgāk, pievēršot uzmanību tam, ka jaunas mazās HES bez vērā ņemamām subsīdijām attīstīties, visticamāk, nespēs, un arī no vides aizsardzības viedokļa nozares paplašināšana ne vienmēr ir pamatota.
Grib vismaz dubultot
Saskaņā ar Mazās hidroenerģētikas asociācijas (MHEA ) valdes locekļa Jāņa Irbes teikto kopumā Latvijas mazie HES šobrīd saražo aptuveni 66-70 gigavatstundu elektroenerģijas gadā, un nozare būtu ieinteresēta šo apjomu vismaz dubultot. Savukārt nozares eksperts, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Arhitektūras un būvniecības katedras docents Kārlis Siļķe lēš, ka vēl neapgūtais hidroenerģētikas potenciāls uz mazajām un vidējām upēm lēšams aptuveni 1160 gigavatstundu apjomā. No tām 260 gigavatstundu attiecināmas uz neizmantojamo daļu - Ventu, Lielupi, Salacu, Gaujas vidus un lejasdaļu, bet izmantojamā daļa prognozējama aptuveni 900 gigavatstundu apjomā. No tā ekonomiski pamatota būtu aptuveni 450-500 gigavatstundu apgūšana, bet, ņemot vērā visus iespējamos ierobežojumus un apsvērumus, praktiski apgūstamais hidroenerģijas potenciāls būtu ap 250-300 gigavatstundām, uzskata zinātnieks.
Patlaban par perspektīvāko risinājumu tiek uzskatīta bijušo ūdensdzirnavu un senāk izmantoto mazo HES atjaunošana, jo tas ievērojami samazinātu gan elektrostacijā veicamās investīcijas, gan arī ierobežotu to apkārtējai videi radītās izmaiņas, uzsver MHEA valdes loceklis.
Ierobežo izmaksas
Neviennozīmīgu attieksmi sabiedrībā izraisījis fakts, ka mazo hidroelektrostaciju ražotā elektroenerģija ir samērā dārga - 2012. gada valsts obligātā iepirkuma ietvaros no 146 mazajiem HES iepirkusi elektroenerģiju par vidējo cenu 12,7 santīmi par vienu kilovatstundu, kopumā iegādājoties 77,67 gigavatstundas elektroenerģijas par 9,87 miljoniem latu.
Faktu, ka bez atbalsta jaunas mazo HES ražotnes nav iespējams izveidot, atzīst arī J. Irbe. Ar citiem atjaunojamās enerģijas ražotājiem maza HES var konkurēt bez atbalsta tikai tad, ja HES izveidota uz bijušās HES vai ūdensdzirnavu bāzes ar nelielu sākotnējo finanšu ieguldījumu un šīs HES darbība ir automatizēta, nav nepieciešams dežūrpersonāls, HES darbību uzrauga tās īpašnieks un tādējādi ekspluatācijas izdevumi ir minimāli, norāda MHEA valdes loceklis.
Jaunā vietā uzbūvētai HES ar aizsprostu, turbīnām, ģeneratoriem, automatizētu vadības sistēmu un transformatoru parasti vislielākās izmaksas veido hidrotehniskās būves, tad - hidroagregāti un elektroiekārtas. Bijušajām ūdensdzirnavām ar saglabājušos aizsprostu un dzirnavu ēku vislielākās izmaksas veido jauns hidroagregāts, norāda J. Irbe. Tomēr viņš uzsver, ka esošā situācija nav tiešs rādītājs nozares konkurētspējām, jo starp mazajām HES ir vairākas elektrostacijas, kuras strādā brīvajā tirgū un atpelna sākotnējās investīcijas, turklāt mazo HES darba mūžs ir ļoti ilgs - pat vairāk par 50 gadiem.
«Izveidojusies paradoksāla situācija - konkurētspējīgāki ir tie ražotāji, kuri strādā ar vecākām un nereti arī mazāk efektīvām iekārtām, kuras jau spējušas sevi atpelnīt, bet tie, kuri iekārtas modernizējuši un padarījuši videi draudzīgākas, jauno nodokļu iespaidā izrādīsies vissliktākajā situācijā,» uzsver J. Irbe. Savukārt mazo HES īpašnieku SIA Vankas vadītājs Artis Blāķis pievērš uzmanību, ka vērā ņemamu elektroenerģijas daļu mazās HES saražo arī virs tiem piešķirtās kvotas apjoma, un šajā gadījumā tā tiek iepirkta par tirgus cenu.
Tiesa, zinātnieki uzskata, ka mazo HES ekonomisko atdevi iespējams arī uzlabot, optimizējot to darba režīmu. Rīgas Tehniskās universitātes profesors Antans Sauhats secinājis, ka mazajām hidroelektrostacijām, apvienojoties īpašās «koalīcijās» un nodrošinot energosistēmas darbībai nepieciešamās regulējošās jaudas tā sauktajos pīķa režīmos, būtu iespējams radīt ievērojami lielāku ekonomisko vērtību. Galvenokārt tas skaidrojams ar faktu, ka tā dēvētā pīķa elektroenerģija sistēmas regulēšanai ir dārgāka, savukārt šo lomu uzņemoties mazajiem HES kopējais ekonomiskais ieguvums Latvijai veidotu aptuveni 800 tūkstošus eiro gadā, uzskata zinātnieks.
Vēlas apgūt jaunas upes
Mazo HES asociācija arī neslēpj, ka par nepamatotiem uzskata ierobežojumus jaunu HES būvniecībai, kuri attiecināti uz 240 Latvijas upēm, un domā, ka tie būtu jāatceļ uz aptuveni 90 upēm. «Šādi ierobežojumi ir nesamērīgi, jo likumdošana paredz, būvējot jaunu mazo HES, jāveic ietekmes uz vidi novērtēšana, un attiecīgi likumdošana nepieļaus videi kaitīgu staciju būvniecību. Tomēr, nosakot ierobežojumus visas upes garumā, pastāv iespēja, ka ierobežotas tiek arī būvniecības iespējas tur, kur tas no vides aizsardzības viedokļa tomēr būtu iespējams,» domā J. Irbe.
Viņš arī norāda, ja mazās HES tiks izskaustas, sekas uz vides kvalitāti un nodokļu ieņēmumiem būs graujošākas, jo tad mazie HES vienkārši var tikt pamesti vai arī to vietā tiks izveidotas parastas ūdenskrātuves, kuras vairs netiks tā uzraudzītas un no kurām neiekasēs nodokļus.
Tam gan iebilst enerģētikas eksperts, Providus pētnieks Reinis Āboltiņš, kurš norāda, jaunu upju apgūšana nebūtu pieļaujama, jo pat esošo dzirnavu un bijušo HES ēku atjaunošana daudzos gadījumos radījusi dramatisku ietekmi uz upes ekoloģisko stāvokli. «Tas, ka pirms 60 gadiem kaut kur bijušas ūdensdzirnavas, nenozīmē, ka, atjaunojot mazo HES, nemainīsies upes ekosistēma, jo pārmaiņas hidroloģiskajā režīmā atstāj iespaidu uz upi ļoti īsā laikā - pat 2-3 gados,» uzsver R. Āboltiņš.
Jāatgādina, ka mazo HES attīstību sekmēja tas, ka 2001. gadā likumdošanā noteica izmaiņas, kas paredzēja obligātu mazo HES enerģijas iepirkumu par dubulto tarifu.