Tomēr ir vēl trešā iespēja, un par to liek domāt Normunda Naumaņa recenzija. Varbūt, ka izrāde, daudz lielākā mērā nekā pirmajā brīdī šķiet, sasaucas ar konkrētā skatītāja vērtību sistēmu, pieredzi, gaidām. Šī nav izrāde par «viņiem», bet par «mums». Ļoti personiski. Kā spogulī skatoties.
Par padomju dzīvi?
Jautājums, ko skatītājs ierauga izrādē, Piecu vakaru sakarā jāuzdod viena iemesla dēļ - viedokļi atšķiras, viena vakara izrādes vērtējot. Teātris nav fabrika, kurā produkciju štancē bez novirzēm no veidnes, tāpēc izcila iestudējuma septītās vai devītās izrādes skatītājs var sastapties ar neveiksmi. Šoreiz tomēr, pat nebūdama Piecu vakaru fane, nevaru piekrist N.Naumaņa iznīcinošajam vērtējumam, bet galvenais - kritērijiem, kas viņam liek izdarīt secinājumu, ka izrāde ir paviršs darbs, neveiksme. Skatījāmies vienu izrādi, un, uzticoties kolēģa profesionalitātei un godaprātam, rodas jautājums: vaina ir izrādē vai arī - vērtētāju atšķirīgajās pieredzēs?
Pārsteidz arguments, ka Pieci vakari ir izrāde par padomju dzīvi. Pat M.Ķimele programmiņā tā kā taisnojas, kāpēc iestudē A.Volodinu, kura vārds «šodienas Latvijas skatītājam nav pazīstams». Arī režisores noformētā izrādes telpa raida zālē signālu, ka Pieci vakari ir par «viņiem». (Skatuves noformējumam pie vainas, kurš raisa šādas asociācijas, drīzāk gan būs «taupības režīms», ne koncepcija.) Tāpēc teju katrs, kas pirms vai pēc izrādes ko rakstījis presē, juties spiests atsaukties uz populāro filmu, padomju dzīves reālijām, smago vēsturi utt. Laikam jau mēs visi pieņēmām kā pašsaprotamu, ka M.Ķimele diskutēs ar šiem darbiem, meklēs atbildes uz jautājumiem par savu pagātni. Izrādās - tie bijuši aizspriedumi, jo tam, kas notiek uz JRT skatuves, nav nekāda sakara ar vēsturi. M.Ķimele iestudējusi izrādi ar vispārcilvēcisku pulsu - nevis par sistēmu, kas salauž cilvēku dzīvi, bet gan par cilvēkiem, kas paši to sagandē. Piedevām - ne tikai savu, bet arī apkārtējo dzīvi. Neapzināti. Sīkumu dēļ. Represīvi apstākļi no ārpuses nav izšķiroši.
Droši vien tāpēc izrāde skatītājiem patīk - Pieci vakari rāda nevis «abstrakti cilvēciski sirsnīgu atmosfēru», bet ilgas pēc normalitātes. Krīzes apstākļos, kad cilvēkos trako iepriekš snauduši dēmoni, gribas ticēt, ka ir iespējami mazi, cilvēciski brīnumi. Piemēram, no pavisam nožēlojama «sākuma kapitāla» radīt patiesas attiecības. Tieši to nospēlē Andris Keišs (Iļjins) un Guna Zariņa (Tamāra). To citā intonācijā otrā plānā rezonē Edgars Samītis (Slava) un Kristīne Krūze (Katja; otrā sastāvā Jana Čivžele). Pieci vakari nav izrāde par «mīlestības nosargāšanu», bet gan par kaut kā tāda, kas ar laiku varētu būt mīlestība, rašanos. Ir gluži vienalga, kādas bijušas A.Keiša un G.Zariņas varoņu attiecības pirms padsmit gadiem, vai tādas vispār ir bijušas, jo ceļš vienam pie otra jāatrod ne jau caur laika radītajiem šķēršļiem. Šķēršļi ir cilvēki paši. Tāds Iļjins 20 gadus varēja dzīvot kaimiņu trepēs, un nemaz nav vajadzīga nometināšana ziemeļos, lai viņā būtu pa pilnam sīku vilšanos, kas savācas kopā grandiozā nespējā uzticēties un mazvērtības kompleksā.
Tuvajiem melot grūtāk
M.Ķimele lugu padarījusi neviennozīmīgāku. Dramaturģija ir shematiska - Iļjins atkausē Tamāru, tad lomas mainās. Tas ir materiāls par lielu mīlestību, kas pārdzīvo laiku. Izrādē attiecības veidojas bez dzirkstelēm, un šis ir stāsts par nepieciešamību lauzt sevī pārkaulotas stīgas, riskēt, ja atnākusi reta izdevība dzīvot tā, kā patiesi gribas. Taisnība, ka izrādē ieskanas pa notij no aktieru iepriekš radītām lomām - ir gan Mans nabaga Marats, gan Stikla zvērnīca. Bet uz to bāzes A.Keišā un G.Zariņā tomēr rodas kas jauns. Skats uz cilvēku attiecībām ir nobriedušāks, un arī aktieriski Pieci vakari ir attīrīšanās no viena otra iespēlēta štampa. G.Zariņa lomā ir stabilāka, lieliski strādā ar pustoņiem uz groteskas un psiholoģijas robežas. A.Keišam loma sagādā lielākas grūtības, bet viņa darbā ir mirklīgi uzplaiksnījumi, kas paver skatam jaunas aktiera talanta krāsas. Labi spēlē E.Samītis un K.Krūze, bet Baibas Brokas pārdevēja Zoja ir šedevrs. Kopumā par ansambli var teikt: smalki, nevienkāršojot, ļaujot aiz ikdienas pazibēt ilgām, kas moka katru izrādes varoni. Izņēmums ir tikai Ģirta Krūmiņa Timofejevs, kam izrādē īsti nav atradusies vieta, liekot aktierim tikai «virzīt sižetu». Izrāde ir par šķietami vienkāršām lietām. Par to, ka katram kāds ir vajadzīgs. Par to, ka attiecības ne vienmēr ir vieglas, biežāk gluži otrādi - sāp. Dramaturģiski vājā aina, kurā Iļjins bēg, izrādē kļūst par centrālo - A.Keiša varonis nav jāatkausē. Izrādās, ka tuviem cilvēkiem melot ir grūtāk nekā svešiem. Ar Zoju Iļjins var būt tāds, kāds grib. Ar G.Zariņas Tamāru - tāds, kāds ir. Bet līdz galam patiesam, izrādās, ir grūti būt. Ne viss izrādē līdz galam izslīpēts. (A.Keiša «izkritiens» no lomas, skaidrojot varoņa dzīvesstāstu, ir amatniecisks.) Bet, šķiet, tuvredzīgi norakstīt vienu no trim šosezon mākslas koordinātēs apspriežamām izrādēm tāpēc, ka tā neatbilst iepriekš pieņemtam priekšstatam par to, kā M.Ķimelei vajadzēja iestudēt A.Volodinu.