Proti, ja ir skaidri zināms, ka jūsu ģimenes budžets ir 300 latu mēnesī, ir diezgan absurdi ne tikai pavēstīt, ka vēlaties visu summu sev un pārējie lai iztiek, kā māk, bet arī paziņot, ka vispār jūs tērēsiet 500 latu. Turklāt zinot, ka neviens neaizdos. Arī ministri, sākot debates par nākamā gada budžetu, šķiet, pēkšņi smagi atkrituši bērna prātā un nevien negrib dalīties, bet vienkārši izmanto dzelžaino argumentu «es gribu!».
Riskants piedāvājums
1. Šo bērnišķīgumu aizvadītajā nedēļā mēģināja padarīt pievilcīgāku Reformu partija (RP), kas piedāvāja vienkārši palielināt prognozes par gaidāmajiem nodokļu ieņēmumiem un tad draudzīgi sadalīt vēl nenomedītā lāča ādu. RP loģikas pamatā ir līdzšinējā pieredze, ka Finanšu ministrija ir konservatīva savās prognozēs, un visa godīgā publika rezultātā pieredz brašas preses relīzes, ka ieņēmumu plāns pārpildīts. Tomēr RP arī vajadzētu saprast, ka šādas samērā regulāras pārpildes ir avots konkrētā gada budžeta grozījumiem (ir lieka nauda - labi, nav - paliek spēkā apstiprinātais budžets), bet nevar plānot visu gada budžetu, paļaujoties uz saulainu laiku. Tas ir neprāts, ņemot vērā, ka (būsim reālisti!) šobrīd nav skaidrs, kādā apmērā mājsaimniecību un uzņēmumu izmaksas nākamgad palielinās eiro ieviešana, elektrības cenas kāpums u. c., kas savukārt ietekmēs ekonomisko aktivitāti un attiecīgi nodokļu ieņēmumus.
Ņemot vērā, ka vairākums vēlmju nav uzskatāmas par nepamatotām un attiecīgi a priori noraidāmām, loģiskāk būtu vienoties, ka: ja pārpilde 2014. gada pirmajā ceturksnī ir, piemēram, 10 miljoni eiro, tad tiek finansētas tādas un tādas pozīcijas, ja 15 miljoni - tad papildus vēl tādas utt. Šāda vienošanās par prioritātēm tiek koalīcijas līmenī nofiksēta, lai pārpildes gadījumā nesāktos plēšanās no sākuma.
Protams, šāds modelis (lasi - nozaru neapmierinātība) draud ar smagām sekām pie varas esošo politiķu reitingiem. Tomēr te nu jāsaka - paši vainīgi. Ja nozares politiskais vadītājs nevis savlaicīgi saņem drosmi un ilgstošā dialogā cenšas izskaidrot, kādēļ nozares leģitīmās vēlmes tik strauji tomēr nav izpildāmas, bet gan piebalso un sola cīnīties līdz pēdējai asins lāsei, tad iznākumā šis vadītājs izskatās muļķīgi.
Simulanti politikā
2. Ir ļaudis, kuri objektīvi sirgst ar izkropļotu realitātes redzējumu - ignorē acīmredzamo, dzīvo savu iedomu pasaulē utt. Un ir ļaudis, kas kaut kādu iemeslu dēļ šādu «diagnozi» simulē. Pie pēdējās grupas acīmredzot pieder virkne politiski aktīvu ļaužu, kuri aizvadītajā nedēļā priecēja lasošo publiku ar kaismīgu valdības kritiku (Lembergs, Bondars u. c.). Cilvēks kā opozīcijai vai uz varu pretendējošām aprindām piederīgs var pilnīgi droši publiski teikt, ka valdība nepietiekamus resursus veltī ģimeņu atbalstam, bet nav korekti paust, ka vispār nekas netiek darīts, respektīvi, izlikties, ka neesi lasījis brīvi pieejamu informāciju par konkrētām summām un programmām. Var pamatoti paust bažas, ka Latvija savai gaidāmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā (ES) vēlas tērēt pārāk lielus līdzekļus, bet nav korekti apgalvot, ka šī prezidentūra vispār ir vienīgais, par ko valdība tuvākā gada laikā domās.
Šķiet, Latvijas politikas lielā problēma ir tā, ka opozīcija kvalitatīvi nav ne par matu labāka par pozīciju. Būtu pareizi ņemt konkrētu problēmu un piedāvāt labākus risinājumus. Tā vietā tiek operēts ar vispār citu, pašizdomātu realitāti, kas saturiski degradē opozīcijas priekšlikumus.
Metalurga garā ēna
3. Liepājas metalurgs (LM) diemžēl kļuvis par regulāru nedēļas pārskatu sastāvdaļu, turklāt, ja distancējas no uzņēmuma akcionāru verbālajām izpausmēm, notikušais rada arvien jaunus secinājumus un jautājumus.
Piemēram, var piekrist Lipmana neizpratnei, kā valsts kā kredīta garantētājs varēja no savas puses tik bezrūpīgi uzvesties. Un te, iespējams, jāsecina, ka LM atklāj, cik novājināta ir valsts pārvalde. Šobrīd nav jēgas lamāt pašreizējo premjeru un finanšu ministru - būtiskāk būtu saprast, kas notiek ar izpildvaras otro un trešo līmeni. Kamēr pirmais noņēmās ar makroekonomikas jautājumiem, eiro, ES nākamā perioda budžetu u. c., acīmredzot tika pieņemts, ka nenoliedzami svarīgajam LM jautājumam seko padotie. Nu izrādās, ka tā vis nav noticis. Nav pamata uzskatīt, ka tīšas ļaunprātības dēļ, ticamāk - tāpēc ka šie izpildvaras tālākie līmeņi ir «izdeguši».
Otrs mazāk apspriests, tomēr būtisks jautājums ir citi LM kreditori. Dažādās toņkārtās un aspektos apspriežot valsts budžeta iesaisti LM problēmās, neaizmirsīsim, ka uzņēmums ir lielas summas parādā arī Latvenergo, kas, starp citu, ir valsts īpašumā un valsts ekonomikai ļoti nozīmīgs. Ekonomikas ministrija paudusi, ka Latvenergo ir izveidojis uzkrājumu LM parādam, tātad it kā nevajadzētu būt tā, ka šīs naudas savlaicīgas neatgūšanas gadījumā Latvenergo spiests samazināt pats savas investīcijas vai lūgt tarifu paaugstinājumu. Tomēr jautājums ir par tālākiem mēnešiem pat optimistiskā scenārija gadījumā. Proti, LM nepieciešami apgrozāmie līdzekļi vismaz dažiem mēnešiem, kas naudas izteiksmē ir vairāki desmiti miljonu latu. Publika tiek mierināta, ka šī summa neizpaustos tikai kā «dzīva» nauda no valsts budžeta, bet arī kā iejūtīgums no LM piegādātāju puses attiecībā uz norēķinu grafiku. Nav skaidrs, kāpēc privātajiem piegādātājiem - ņemot vērā līdzšinējo pieredzi - būtu jāsajūk prātā un jāpiekrīt pagaidīt ar savas naudas iekasēšanu. Tāpēc valsts uz kaut ko tādu var piespiest vienīgi Latvenergo. Kā mēdz teikt, tieši tā vēl Latvenergo pietrūka...
Ķencis un Pāvuls
4. Kontekstā ar augusta sākumā gaidāmo Latvijas Pašvaldību savienības kongresu publiskajā telpā turpinājās prātojumi par reģionālo līderu attiecībām ar «varu Rīgā». Reģionāli ievirzītu partiju došanās kopsolī ar t. s. nacionālā līmeņa partijām nav nekas jauns Eiropā, tomēr atšķiras šādu koalīciju saturs. Piemēram, Vācijā un Itālijā partijām ar izteiktu reģionālo fokusu (attiecīgi «kristīgie» Bavārijā un Ziemeļu līga) tomēr ir arī citi saskarsmes punkti ar partneriem (nosacīti apzīmējot, labējā ideoloģija). Un tad ir Spānijas piemērs, kur reģionālās partijas (kataloņu, basku) tiek piesaistītas vienkārši vajadzīgā balsu skaita nodrošināšanai. Rezultātā starp tobrīd pie varas esošo partiju (vienalga sociālistiem vai konservatīvajiem) un reģionālajiem partneriem ir nebeidzama tirgošanās par resursu un pilnvaru pārdali.
Latvijā iezīmējas šis otrais modelis, kuru varētu raksturot arī kā Ķenča un Pāvula attiecības Mērnieku laikos - visnotaļ siltas, bet ar savstarpēju apvešanas ap stūri elementu. Un te nekas nav pārmetams nedz Ķencim, nedz Pāvulam. Ņemot vērā Latvijas ekonomisko stāvokli, pašvaldības objektīvi lielākoties ir bijušas nodarbinātas ar sociālajiem jautājumiem savās teritorijās, kas savukārt nozīmē - ja vien pašvaldības vadītājs ir vēlējies palikt savā amatā atkārtoti - diezgan kreisu nokrāsu. Pašvaldību interesēs attiecīgi būtu no iespējamiem Rīgas partneriem izkaulēt lielākus resursus, un reģionālajam politiķim galva nesāp, kā pārdalāmais pīrāgs vispār veidojas. Reģionālās partijas pat lepojas, ka tām «ideoloģija» ir sveša, un te atkal nav nekas pārmetams, jo tām ir bijušas krietni svarīgākas lietas darāmas. Tikai tad nav īsti saprotams, kāds dīvains organisms veidotos, vienā kolonnā sakļaujoties kādai reģionālajai grupai un partijai, kurai vismaz teorētiski būtu jāatbild arī par kopējo «bildi». Ja ir sajūta (iespējams, pilnīgi pamatota), ka nacionālā līmeņa partijas nepietiekami apzinās situāciju novados, tad pareizāk būtu stiprināt šo partiju reģionālās nodaļas kā atgriezenisko saiti. Tas nebūt nenozīmētu reģionālo partiju pazušanu. Konkrētajā novadā - it īpaši pašvaldību vēlēšanu kontekstā - arvien būs jautājumu loks, kuram šī novada sabiedriski aktīvajiem ļaudīm, kas nevēlas stāties t. s. lielajās partijās, būs ko piedāvāt (iespējams, prātīgākas idejas nekā vietējo nodaļu sarakstiem). Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu tikai tāpēc, ka ir ideju trūkums «Rīgas politikā», mēģināt krustot ezi ar čūsku.