Ļaudis, kas mēdz pievērst uzmanību upēm, ir pamanījuši, ka kaut kas nav īsti lāgā. Ūdensteces aizaug, kļūst lēnākas, tajās vairs nav forši peldēties, arī zivis nav tādas, kā gribētos. Vai viss tomēr nav jāatstāj pašplūsmā un jāpaļaujas uz dabas spēju tikt ar visu galā?
Kokiem upmalā jābūt
Tā varētu darīt, ja runa būtu par upi, kam cilvēks nav ne pirksta piedūris. Vienīgi es nevienu šādu upi personīgi nepazīstu (bet labprāt iepazītos). Pēdējos gados ļaudis Latvijā ir ne tikai pamanījuši, ka upēs ir pārāk daudz visa kā, bet arī spēruši pirmos soļus situācijas uzlabošanai. Ir cilvēku grupa, kas dažādos veidos upēs pļauj un ar saknēm rauj ārā zāles, tādējādi cenšoties tās atkal padarīt par ūdenstecēm, nevis vienkārši slapjām pļavām. Un otrs tīrītāju tips ir tie ļaudis, kas mēģina cīnīties ar koku kaudzēm, kas sakritušas upē un gaida savu sadalīšanās stundiņu.
Kokiem upes malā ir jābūt. Bet tiem tur ir jābūt tikpat ļoti kā tekošam ūdenim mājās - ir forši, ja tas tek pa krānu un veiksmīgi aizplūst prom. Bet, ja tas izlīst uz grīdas un applūdina apakšējos kaimiņus, tad vairs nav labi.
Ir vairāki iemesli, kāpēc koki upmalā ir vērtīgi. Pirmkārt, tā pati par sevi ir dzīvotne dažādiem organismiem, tajā skaitā arī kukaiņiem un to kāpuriem, ar kuriem barojas dažādas zivis. Otrkārt, koku radītais noēnojums var būt ļoti svarīgs - jo mazāk gaismas un zemāka temperatūra, jo fotosintēzes process būs lēnāks un ūdenstilpe daudz laiskāk aizaugs ar ūdenszālēm. Sevišķi svarīgi tas ir laikā, kad upēs tiek novadīts liels barības vielu daudzums, kas ļauj dažādiem augiem uzdzīvot uz nebēdu. Treškārt, koku saknes var nostiprināt upes krastus. Ceturtkārt, upju aizsargjoslu koki ir pēdējā instance, kas var aizturēt barības vielas, kas plūst no, piemēram, lauksaimniecības zemēm taisnā ceļā uz upi. Bet tad pienāk mirklis, kad, piemēram, baltalksnis vairs negrib augt, jo viņam apnicis mūždien dzīvot ar slapjām kājām, un tas izdara pašnāvību, iekrītot upē.
No efekta par defektu
Būtībā aizsargjoslas ar kokiem domātas, lai uzlabotu ūdens kvalitāti, bet koka pašnāvības gadījumā tā drīzāk tiek pasliktināta. Līdzīgi notiek, ja tā ir bijusi nevis pašnāvība, bet gan, piemēram, bebra veikta slepkavība. Protams, koks upē nav tāds tīrs ļaunums kā, piemēram, gudrona dīķis - ir arī šādi tādi ieguvumi.
Pirmkārt, upē iegāzies koks var kļūt par dzīvotni dažādiem organismiem. Otrkārt, uz koksnes var uzkrāties organiskās vielas, kas ir barības bāze sīkajiem upē dzīvojošajiem zvēriņiem. Treškārt, tā var būt paslēptuve un nārsta vieta zivīm. Vienīgi problēma, ka tā var būt gan laba, gan slikta paslēptuve: ja tas ir glīts baļķis, aiz kura var aizslēpties zivs - ļoti labi. Bet, ja zivtiņa paslēpjas nesakarīgā zaru murskulī, pastāv liela iespēja, ka mirklī, kad nāks naidnieks, tā vispār nemācēs atrast ceļu ārā no slēpņa un dzīvi beigs dabīgā ienaidnieka vēderā.
Protams, zivju paslēptuvju problēmu var pamanīt tikai tad, ja sēž upes krastā un uzmanīgi vēro, bet arī tad ir risks nepamanīt neko. Ir vēl citi - daudz acīmredzamāki (d)efekti. Pirmkārt, tiek veidots aizsprosts. Kāda vaina aizsprostam? Straume top lēnāka. Jo lēnāka straume, jo lielāka iespēja ūdenī esošajām sedimentu daļiņām nosēsties uz grunts. Tas nozīmē, ka papildus koka aizsprostam veidojas jauns - dubļu aizsprosts. Šādi aizsprosti vēsā mierā var uz laiku «aizslēgt» upi. Otrs lēnās straumes izraisītais efekts - mazāk skābekļa ūdenī. Skābeklim ļoti patīk tapt ierautam ūdenī, bet, ja upe rāmi plūst un vispār netrako, tas īsti nevar notikt. Un skābeklis ir svarīgs ne tikai atvieglotai uzelpošanai, bet arī ūdens pašattīrīšanās spējai. Jā, upe bieži vien var tikt galā ar piesārņojumu. Bet tikai tādā gadījumā, ja tās rīcībā ir gana daudz skābekļa. Turklāt, ja upē viskautkas ir sagāzies, tā kļūst platāka, bet seklāka. Sevišķi būtiska šī atšķirība ir mazām upēm. No tā, vai upe ir 10 vai 20 cm dziļa, atkarīgs, vai kāda konkrēta zivtiņa tur vispār varēs papeldēt. Turklāt seklāka upe uzsilst ātrāk, un siltā ūdenī skābeklis šķīst sliktāk - vēl viens iemesls, kāpēc skābeklim nepatīk aizsprosti.
Mazajām upēm jāpalīdz
Iepriekš rakstītais gan nenozīmē, ka mums ar steigu būtu jādodas nodedzināt visas upju aizsargjoslas, jo, redz, pastāv risks, ka koki var sakrist upē. Patiesībā jau lielām upēm tas nodara niecīgu ļaunumu. Ja maziņā upītē bebrs iegāž dažus zarainus alkšņus, tā jau kļūst par citu ūdenstilpi. Bet, ja Daugavā apgultos kaut vai viss Sējas ozols, neviens sams ne ausu neceltu. Vienīgi no aptuveni 12 000 Latvijas upju aptuveni 11 500 ir tās sīkās nabaga tecītes, kuru garums nepārsniedz 10 km. Var jau paļauties uz māti dabu, kas visu saliks pa plauktiņiem, bet to var gribēt tikai tad, ja paši esam gatavi paļauties uz dabu mirklī, kad pašiem pāri pārkritis liels koks.