Vārda brīvība ir viena laba lieta, ko varam baudīt pilnā mērā. Piemēram, skolotāji ir brīvi paust neapmierinātību par dažādiem solījumiem, bet no tā jau nekas nemainās, un brūnais ādas budžeta portfelītis no valdības aiztipina uz Saeimu tāds, kāds nu tas ir - ar klāt pieliktām rezolūcijām, ka viss priekšvēlēšanu laika solītais izpildīts.
Turklāt izpausmes brīvība ir iespējā visādi izrunāties tiem, kuriem mēs nu nekādi nevarētu piekrist. Un te esam sevišķi tālu attīstījušies. Tik tālu, ka, nemitīgi atspoguļojot citādos uzskatus, viedokļus un citu muldēšanu, pamazām sākam gandrīz noticēt - kazi, runā jau galīgi šķērsām, bet vai nu tā būs, ka dūmi pilnīgi bez uguns.
Ar apskaužamu regularitāti… kādu tur regularitāti - gandrīz nepārtraukti - masu mēdīkļos parādās Latvijas drūmo nākotni un niecību aprakstoši stāstiņi. Nupat Delfos atkal eksponējies kāds Sergejs Markovs. Konsultants, Putina uzticības persona un kāds tur vēl pētnieks. Droši vien arī Nobela prēmijas laureāts. No bildes daudz kas vairāk nepaliek prātā kā milzīgi gara, dzeltena šlipse, bet tas teksts… īstenībā vienīgā neskaidrība par to, vai karš jau ir sācies vai tūlīt sāksies. Nevis Ukrainā, bet vispār. Par Baltijas valstīm nav daudz, bet pietiekami iespaidīgi - karā (kurš tā kā jau sācies, tā kā tūlīt sāksies) no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nekas pāri nepalikšot. Tāda sīka vienība. Jau pirms nedēļas vēl kāds līdzīgs konsultants un uzticības persona pareģoja, ka NATO - un jo sevišķi amerikāņi - jau nu neiešot gan ķēpāties un upurēties, ja te notikšot «iekšēji nemieri».
Nav nekādas jēgas atkārtot visus šausmu stāstiņus pēc kārtas, jo tas pats vien atkārtojas dažādās nokrāsās. Īstenībā tas taču ir tikai turpinājums priekšvēlēšanu laika vēstījumiem, proti - par gaidāmajām briesmām, kas drīzi varētu izpausties, ja netiks nobalsots par pareizajiem spēkiem.
Citādi domājošo iztaujāšana un citādu viedokļu uzklausīšana, protams, ir demokrātijai piedienoša lieta, bet tas jau neliegtu atbildes, kas aprādītu minētu pasaku teicēju garīgo stāvokli un muļķību un, no otras puses, - ka nemaz tik ļoti vārgi un pamesti neesam (lai kā dažubrīd nešķebinātu pārmērīgā «īsto draugu» slavināšana).
Kādas tad sanāk tās mūsu atbildes? Iet diezgan grūti. Labs piemērs izskanēja vakarrīta LNT programmā, kad runātāji vaicāja premjerministrei Straujumas kundzei - vai varam justies droši? Tika atbildēts nepārprotami - jā. Ne gluži tik raiti gāja ar lūgumu komentēt patīkamo vēstījumu - mēs… nu… es jau nevaru, saprotiet, neko daudz teikt, jāprasa aizsardzības ministram, ko tur drīkst teikt un ko ne… Pareizi, ir lietas, par kurām skaļi nav jārunā, tomēr gribētos pārliecinošākus argumentus, kādu tak tomēr netrūkst, sākot jau ar NATO līguma 5. pantu. Ja premjerministrei nepiestāv skarbāki izteicieni - vai tad tiešām nav vairs neviena konsultanta, kurš varētu sakarīgi un argumentēti izklāstīt «citādi domājošo» karošanas fanu plānprātības līmeni?
Ziemassvētku vecītis nākot ne tikai ar dāvanām, bet arī ar vicu. PAREIZAIS VIEDOKLIS - vicas vietā ņemt līdzi izturīgu mazohistu pātadziņu dažādo murgu rātnajiem tiražētājiem. Procedūras veikt vienu nedēļu, divas reizes dienā, tukšā dūšā. Vajadzētu pietikt. Ielaistiem gadījumiem jāatkārto pēc Jaunā gada.