Skāde bija dikti liela
Nevar jau vainot lapsas kūmiņus par nežēlīgo rīcību - katrs cenšas izdzīvot, tāds ir dabas likums, un lapsas, neatrazdamas neko ēdamu mežā, devās sirot tuvākajā apkaimē. Tālu nebija jāiet, tikai pāri Lielvārdes ielai, kur koku pudurī atradās kaķu mājiņas. Pagājušajā rudenī tās uztaisīja Tukuma dzīvnieku patversmes īpašnieces Simonas Grundules vīrs Vilnis. Simona un Vilnis ir pašaizliedzīgi dzīvnieku glābēji, bet taisīt ziemas mājiņas galvaspilsētas kaķiem nudien nav viņu pienākums. Tomēr glītās mājiņas jau redzamas dažos Rīgas mikrorajonos. Kad pagājušā gada rudens pusē mūsu apsaimniekotājs kooperatīvs Bāka-2 lūdza atbrīvot pagrabu no kaķiem, nevarējām runāt pretī, jo minkas pagrabu bija dikti apskādējuši - noplēsuši polsterējumu centrālās apkures caurulēm un pārvērtuši sētnieces ielu kaisāmo smilšu kasti par runču sabiedrisko tualeti. Glābām, ko spējām, bet posts bija izdarīts liels, tāpēc sekoja bargais spriedums - kaķus laukā! Tiesa, tikām laikus brīdināti par gaidāmo piecu dzīvnieku izlikšanu. Drīz minkas sāka dzīvot uz ielas un visi logi un ejas uz kaķu apartamentiem aizdrīvēti. Jaunas mājas viņi nemeklēja, jo pagrabā bija dzīvojuši visu savu dzīvi - cits trīs, cits astoņus gadus. Citu māju pagrabos mītošie minkas jaunus iemītniekus pretī neņem un par savu teritoriju gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi.
Bez izredzēm izglābties
Tad arī Simona ar Vilni atveda piecas koka būdas, kurās salikām salmus. Nopriecājāmies, ka ziemai esam sagatavojušies. Kaķi draudzīgi ieņēma katrs savu būdiņu, problēma likās atrisināta. Diemžēl nevarējām paredzēt, ka meža tuvumā šīs mājiņas mūsu kaķiem kļūs par slazdiem. Pirmais upuris bija Vienacītis - sirsnīgs un dzīvespriecīgs gadu vecs kastrēts runcītis. Pēc pāris dienām asins paltī atradām Paklīdenīti (vārdi kaķiem pielipa kā paši no sevis, tagad šķiet tādi neparasti). Trešā no uzbrucējiem cieta Raibulīte. Pēc notikušā izmeklētāji teiktu - noziedzniekiem ir viens rokraksts. Kaķi tika izvilināti no mājiņām, kurās, no sala un sniega paslēpušies, saldi dusēja, un nokosti. Minkānu iekšējos orgānus lapsas izmantoja maltītei, bet pāri palikušās asiņainās ādu strēmeles mētājās baltajā sniegā, kas bija nopēdots, kā riņķa dejā ejot.
Zilā un Meita
Pēc notikušā glābšanas nolūkos divas dzīvas palikušās kaķenes Zilo un Meitu atkal ielaidām pagrabā. Zilo pirms trim gadiem kāds ziemas salā pameta zem mūsu mājas ieejas kāpnēm. Iespējams, viņa bija itin tuvā radniecībā ar skaistu šķirni krievu zilo kaķi, tikai nu mežonīte gan. Reiz cilvēku nodota, viņa nevienam vairs neuzticējās, nelaida mūs klāt apmēram gadu. Tikai pamazām viņa sāka atmaigt, vispirms pateicībā par ēdienu trinās pie kājām, pēc tam jau ļāva noglaudīt galviņu un paņemt rokās. Kaķenītei bija traumēta, tāpēc nedaudz aizmiglota viena actiņa, viņa bija klusa un pieklājīga.
Meitu sterilizējām viņas dzīves pirmajā gadiņā. Kaķene izauga piemīlīga, dzīvesgudra un pūkaina. Par Meitu viņu nosaucām tāpēc, ka viņas mamma Mure bija mūsu kaķu epopejas sākums. Pirms 15 gadiem arī Muri kāds pameta pie mājas pavisam maziņu - divus mēnešus vecu. Ienesām kaķenīti pagrabā. Vasarā Mure dzīvoja pa āru, bet lietainā un aukstā laikā viņai pagrabā bija savs iemīļots stūrītis. Viens Mures bērns melns un gudrs runcis dzīvo pie manas kolēģes Gunas, vairāki citi - pie draugiem, kolēģiem un kaimiņiem. Murei visi bērni bija skaisti, gudri, ar kuplu spalvu un labu raksturu. Kaut kā sagadījās, ka tieši viņas pēdējo bērnu Meitu, kurai tagad ir pieci gadi, neizdevās iekārtot pie cilvēkiem, un viņa palika dzīvot pagrabā kopā ar savu mammu Muri, kura nodzīvoja skaistu un ilgu mūžu. Pagājušajā vasarā 16 gadu vecumā Mure devās ķert peles citos medību laukos.
Traģēdija rītausmā
Zilā un Meita ziemu un ilgo auksto pavasari nodzīvoja pagrabā kā lepnas viesnīcas apartamentos. Viņas nerādījās acīs santehniķiem un citiem svešiniekiem, kuri ieklīda pagrabā. Tā kā pie viņām ciemos nevarēja iekļūt runči, pagrabā visu ziemu valdīja ideāla kārtība. Abas kaķenes iemanījās darīšanas nokārtot speciāli iekārtotā smilšu kastē. Maija sākumā abas kaķu jaunkundzes izlaidām laukā, bet vakarā viņas kā gotiņas no ganībām pašas devās atpakaļ uz pagrabu. Iespējams, viņas atcerējās lapsu asiņainās dzīres ziemā un vēlējās naktis pavadīt drošībā. Kad beidzot iestājās silts pavasaris, Zilo un Meitu pagrabā vairs nelaidām, un, pa āru dzīvojot, Zilā bija ielaidusies gadījuma sakaros. Tagad nožēloju, ka nepaguvām viņu sterilizēt. Nedēļu pirms Jāņiem vienā no būdiņām Zilā laida pasaulē bērneļus. Cik? Nezinām, jo kaķēnus tā arī neredzējām. Asiņainā traģēdija zem bērza notika Jāņu dienas rītā. Kad pusastoņos izgāju kaķenes paēdināt, šķita, ka būdai orkāns gājis pāri. Jumts un sienas sagāztas, kaķēnu vairs nebija, bet mūsu mīlule Zilā pļaviņā gulēja asins peļķē.
Vēlāk kaimiņš stāstīja - puspiecos no rīta četri milzīgi klaiņojoši suņi bija ārdījušies ne vairāk kā 10 minūtes. Zilā ieķērusies vienam uzbrucējam purnā, un tas kaķeni saplosīja, pārējie aprija mazos.
Gultiņa koka zaros
Meita ir notikušās drāmas aculieciniece. Kaimiņš teica - viņa paguvusi izglābties, jo uzrāpusies kokā. Kopš tās dienas Meita kļuvusi tramīga, būdām netuvojas, nakšņo koku augšējo zaru staklēs. Kad zemi pātago lietus, kaķenīte sēž zem kādas mašīnas. Projām neiet, jo te taču viņas vieta uz zemes. Es paņemtu Meitu pie sevis, bet mana Siāmas kaķene Beta to nekad nepieļautu. Un ieriebt viņa prot. Piemēram, kad esmu kādam kaķim uz laiku devusi pajumti, Beta pietaisa manu gultu, piesaka bada diētu un nedēļām ilgi ar mani nerunā. Attiecības atjaunojas, kad svešais aizgādāts prom no mājas.
Tagad man pēkšņi dzimusi klusa cerība - varbūt kāds lasītājs varētu piedāvāt Meitai stūrīti savā lauku saimniecībā vai privātmājā? Var taču gadīties, ka arī kaķim uzsmaida laime. Esmu ar mieru Meitu ar nelielu pūriņu nogādāt pie labiem cilvēkiem Rīgā, tās tuvākā vai tālākā apkārtnē.
Mans tālr.29422854