Pēdējo gadu skaistums nodarbē, ko pretenciozi var saukt par «politisko analīzi», ir plašas iespējas savos vērtējumos un prognozēs izblamēties. Piemēram, mēģinot marginalizēt kādu politisku iniciatīvu tās sākumposmā un pēc tam izmisīgi cenšoties izskaidrot, kādēļ «margināļi» ne tikai nepazūd, bet dažkārt pat pieņemas spēkā. Atliek atcerēties nievīgās piezīmes vēl samērā nesen par Donaldu Trampu. Vai par «radikāļiem» apzīmētām politiskām grupām Eiropā.
Runa nav par to, vai vērtētājam kāds jauns projekts patīk vai riebjas. Runa ir par to, ka, ja vien sabiedrībā ir pieprasījums pēc noteiktas retorikas (un pat, iespējams, rīcības mēģinājumiem), daļa sabiedrības ir gatava piedot vēlamās retorikas piedāvātāju personības negludumus, kas būtu teju vai nāvējoši t. s. tradicionālo politiķu profesionālajām karjerām.
Līdz ar to neatkarīgi no paša vērtējuma aicinātu nevērtēt jaunā politiskā projekta (Artuss Kaimiņš & Co.) izredzes a priori kā niecīgas. Protams, ir piemēri (kaut Inguna Sudraba), kad mēģinājums mobilizēt ap sevi protesta balsojumu «neizvelk», jo līderis (līderi) sāk atkārtoties frāžainībā un līdz ar to zaudē atšķirīgumu (vai tā ilūziju) no politikas «kā parasti». Savukārt, ja projekta īstenotāji spēj noturēt mērķauditorijas interesi (kas gan ir grūti tieši tāpēc, ka šīs auditorijas specifika ir impulsīva, emocionāla attieksme pret politiku vispār), tad «melnais gulbis» (Nasima Taleba interpretācijā) ir dzimis un dārgie analītiķi var satriekti pārspriest elektorāta nedziedināmo lētticīgumu.
Vēlreiz: nav runa par konkrētajiem aktīvistiem; «melnie gulbji» politikā ir ļoti atsvaidzinoši domāšanai par politiku. Piemēram, šādām iniciatīvām nereti tiek pārmests «skaidras ideoloģijas» trūkums (nevarot saprast - kreisie vai labējie, liberāļi vai konservatīvie). Tā jau tieši ir šo iniciatīvu īpatnība, ka tās cenšas pozicionēties kā alternatīvas klasiskajiem dalījumiem, līdz ar to ir bezjēdzīgi meklēt to, ko projekts nevar un negrib formulēt.
Ir pretarguments, ko var aprakstīt apmēram tā: a) var jau būt, ka šādi projekti ir interesanti kā izpētes objekti, tomēr tā ir balsu izšķiešana, b) tā ir izšķiešana tāpēc, ka pietiekamu pārstāvniecību lielo ambīciju īstenošanai projekts var neiegūt un tādēļ laika gaitā atmirst. Diezgan loģiski. Savukārt refleksiju stimulējošais jautājums ir: bet varbūt ir ļaudis, kuriem vienkārši ir būtiski izteikties par politiku ārpus interneta komentāriem un ikdienas sarunām? Un ja vienojošā platforma ir pietiekam pievilcīga, projekts nepazūd arī tad, ja tas neiegūst līdzdalību varā (skat., «zaļos» Lielbritānijā, komunistus Francijā u. c.).