Tēma - izcila. Potenciāls - neizmērojams. Bet rezultāts liek recenziju par Alvja Hermaņa jaunāko izrādi JRT sākt ar gandrīz vai neiedomājamu konstatāciju - aizvadītā pusgada triloģija Latvijas teātra vēsturē ieiet ar vienu smalku izrādi, vienu spēcīgu izrādi un… _Kapusvētkiem._ Kādu adjektīvu tiem piemeklēt, netieku gudra.
Divās dimensijās
Kapusvētkus JRT trupa pirmizrādīja Vīnē maijā, Rīgas pirmizrāde notika augusta beigās. Režisors teicis, ka izrāde ir noslēgums Melnā piena iesāktajai, Ziedoņa un Visuma turpinātajai «nekrologa Latvijai» sērijai, arī iestudējums, kas uz laiku pieliks punktu latviešu stāstiem. Pieļauju, ar to A. Hermanis domājis ne tik daudz, ka neinteresēsies par latviešiem, cik - ka ieturēs pauzi attiecībā uz stāstiem, un jaunā izrāde par to neliek skumt. Nepiederu metodes noliedzējiem. Gluži pretēji. Uzskatu, ka «arheoloģija» (kā to saucis pats teātris) vai «antropoloģija» (kritiķu biežāk lietots apzīmējums) stāstos ir bezgalīgi izmantojama, kamēr vien talants, iztēle un darbaspējas ļauj. Kapusvētki ir viens no diviem - vai nu JRT emocionālās temperatūras radikālas izmaiņas, vai arī (kas liekas ticamāk) - līdzsvars starp trim elementiem izjucis. Respektīvi, pietrūcis darbaspēju.
Kapusvētki, pretēji līdz šim redzētajām A. Hermaņa izrādēm, ir plakans iestudējums bez dziļuma dimensijas. Trūkst saikņu starp atsevišķiem elementiem, trūkst ierastās nozīmju daudzslāņainības, kas A. Hermaņa izrādes parasti ļauj baudīt kā līdz galam neatminamu noslēpumu. Vai nu šoreiz plakanība ir apzināta (par to mazliet vēlāk), vai arī neveiksme, neizstrādājot izrādi līdz galam.
Foto, nodevas un anekdotes
Jāpiekrīt austriešu kolēģiem, kas vasaras sākumā izrādi asi kritizēja, ka Kapusvētkos ir tikai viena neapšaubāma vērtība - Mārtiņa Grauda fotogrāfijas. Projekcijās uz ekrāna skatītāji ielūkojas gan Vīnes Centrālkapos, gan Meksikā, gan Latvijas lauku kapusvētkos. No attēliem staro tik humāna (visās šī vārda nozīmēs) enerģija, ka kļūst silti. Kā katru reizi, kad satiecies ar ko cilvēcisku, labsirdīgu un dziļu. Starp fotogrāfijām un izrādi tomēr neveidojas pilnasinīga saikne. Tām nozīmēm, kuras iespējams izsecināt, kā grāmatvedim izjaucot izrādi pa sastāvdaļām, grūti noticēt divu iemeslu dēļ. Tās noliedz JRT iestrādāto «firmas zīmi» - iejūtīgu interesi par katru tēmu, ieraugot tajā pretrunīgo, daudzslāņaino. Grūti pieņemt, ka ansamblis, kurā spēlē Maija Apine, Iveta Pole, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Gatis Gāga, Ivars Krasts, kā arī Jēkabs Nīmanis un Ansis Nikolovskis, nespētu bez pārpratumiem iemiesot režisora ieceri, ja tāda būtu.
Uz skatuves atrodas divas atšķirīgi lādētas emocionālas telpas - M. Grauda iemūžinātā pasaule un tā, ko rada aktieri, runājot tekstu, izspēlējot nelielas etīdes. Atmetot G. Āboliņa kā pašvērtību interesanto stāstījumu par Vīnes Centrālkapiem, kas tomēr ir acīmredzams, iestudējuma kompozīcijā pat īsti neiekļautas nodevas izrādes finansētājam Wiener Festwochen un Meksikas «stāstus», kas, šķiet, Kapusvētkos iekļuvuši eksotikas dēļ (radot beigās didaktisku, «skaistu», bet ar iestudējuma saturu kopā slikti savelkamu vispārinājumu), pāri paliek «latviešu» daļa. Aktieri spēlē izvadītājus un kapu muzikantus, kas stāsta anekdotes, pļāpīgus joku stāstus. Kaut kas aiz šiem stāstiem (pārdomas, emocijas, bailes vai samierināšanās) īsajā izrādē ieskanas reizes divas. Aktieru darbā dominē dažādi, cauri gadiem un izrādēm izstrādāti štampi.
Divas izrādes
Jēdzieniskais bezdibenis, kas šķir aktierus no fotogrāfijām, ir tik uzkrītošs, ka jājautā - kur notiek izrāde? Uz ekrāna? Tā priekšā? Vai varbūt robežjoslā, kurā abi vēstījumi tomēr nesatiekas? Pēdējā izrāde, ja tā nebūtu tikai intelektuāla konstrukcija, bet eksistētu uz skatuves, līgani saslēgtos vienā ķēdē ar Melno pienu un Ziedoni un Visumu. Abas pirmās cikla izrādes runā par Latvijas vērtībām un to nāvi. Nedaudz shematizējot - par to, kas mēs esam (bijām) (Melnais piens) un kā mēs nomirām (Ziedonis un Visums). Kapusvētki tad būtu izrāde par to, kas ir palicis pāri, un tas būtu šausmīgs stāsts. Jo - ko tad reāli spēlē JRT aktieri? Nāves profesionāļus, kuriem pašiem tā neko nenozīmē. (Lielisks šādā ziņā ir G. Āboliņa solo - dedzīga recepšu atstāstīšana, kura apraujas ar liekulīgi asarainu stāstu tikai tāpēc, ka acīmredzams - kolēģi izkrišanu no nopietnās lomas nosoda.) Maitu lijas, kas, sasēdušās ap aizgājēja līķi - fotoalbumā herbarizētajiem kapusvētkiem -, lietišķi ieknābā pa olai vai gurķītim, uzdzer aliņu un laiski dalās nozares pastāstiņos. Nāk prātā Raiņa kraukļi, kuriem pie zārka stikla kalnā droši vien bija tikpat garlaicīgi kā JRT aktieru iemūžinātajiem personāžiem un kuri tāpat pašapmierinātā, atlaidinātā padarīta darba sajūtā saķērcās. Tiesa, Kapusvētkiem trūkst Raiņa dziļuma, jo nav jau arī to aizliegto vārdu, kurus izķērkt nekādi nedrīkst, lai aizgājējs nepamostos. Skarbi.
Kapusvētkos šobrīd ir visi elementi, kas ļauj izrādi šādi interpretēt, izņemot vienu - pārāk daudz iepriekšēju zināšanu iestudējumā jāienes pašam skatītājam, pārāk acīmredzami, ka aktieri savus tekstus pasniedz kā «īstu mantu», bez tēmas izstrādes. Tāpēc man īsti neizdodas sevi pārliecināt, ka tieši to izrāde vēlas teikt. Atliek ticēt publiskajā telpā izskanējušajam, ka Kapusvētki stāsta par latvisku, dzīvi apliecinošu tradīciju, kaut arī tieši to izrāde nedara.
Kapusvētki nav kļuvuši par latvisku memento mori - atgādinājumu par mirstīgumu dzīves pilnbrieda kulminācijā. Protams, neizbēgami jādomā par saviem kapiem, bet riskēšu apgalvot, ka tas nav izrādes, bet vienkārši tēmas nopelns. Šī asociāciju ķēde katram latvietim ir automātiski ieprogrammēta. Var jau būt, ka izrāde grib būt termometrs, ar ko katram pašam izmērīt savas dzīves temperatūru - esi vēl dzīvs vai ne. Varbūt. Tiesa, tad grūti sagremot faktu, ka «atskaites skalas» uz skatuves nav. Raksturi ar nelieliem izņēmumiem tur nezina, kas ir nāve. Liekas, ka cilvēkos uz skatuves trūkst kāda būtiska dvēseles mehānisma, kas ļautu nāvi sajust. Var saprast, ja aktieri nav gribējuši tēmu pa īstam sevī ielaist - tā katram un vienmēr ir ārkārtīgi personiska un sāpīga. Bet bez šādas ielaišanas kapusvētki pa īstam nemaz nav iespējami. Tāpat kā pilnasinīga dzīve, kur nu vēl tās svinēšana.