Komandai turnīra gaitā netrūka izaicinājumu. Vēl līdz pēdējam brīdim pirms tā sākuma nebija pārliecības par Artūra Strautiņa un Kārļa Garozas gatavību veselības problēmu dēļ. «Tie ir ļoti svarīgi spēlētāji, un bija milzīga atšķirība komandai, kas mainītu visu spēles stilu un kopējo bildi,» atklāja treneris. Pēc uzvarām pirmajās trīs spēlēs sekoja kritums sniegumā un trīs bezierunu zaudējumi otrajā posmā, kas radīja bažas par komandas gatavību pirms izslēgšanas cīņām. Tajās gan pret Vāciju un Spāniju izdevās parādīt teicamu sniegumu un uzvarēt. «Ar kārtīgu darbu aizsardzībā kompensējām to, ko sākumā neizdarījām uzbrukumā. Ar kopīgiem spēkiem izdevās izpildīt nospraustos mērķus. Aizsardzībā visi cīnījās ar īpašu enerģiju, un tas deva rezultātu,» komandu paslavēja treneris.
Cīņā par zelta medaļām pretī stājās turnīra gaitā nezaudējušie Francijas basketbolisti. Lai gan šī komanda gada laikā trīs reizes bija pārspēta pārbaudes spēlēs, finālā pretinieki kontrolēja notikumus laukumā un galu galā salauza mājinieku pretestību. Galotnē iegūtā 25 punktu starpība gan īsti neataino cīņas gaitu, taču izšķirošajos brīžos, kad latviešiem bija iespēja lauzt cīņas gaitu, pretinieki nospēlēja krietni pārliecinošāk. «Kad sapulcējāmies vasarā uz pēdējo gatavošanās posmu, astoņi spēlētāji pateica, ka viņu mērķis ir pirmā vieta. Patīkama pārliecība un mērķtiecība. Uz šo mērķi gājām, taču pēdējam solim pietrūka spēka. Finālspēle jāskatās visa turnīra kontekstā, sākot jau ar to, ka ne visi bija labākajā gatavībā. Tāpat pēc divām grūtām spēlēm bija sakrājies nogurums, un nevarējām dot Francijai pienācīgu ātrumu un intensitāti. Franči bija fiziski spēcīgāki, svaigāki, ar agresīvu spēli neļāva mums veidot uzbrukumus,» treneris Gailītis norādīja uz pretinieku plašāko rotāciju un ne tik saspringtajām iepriekšējām spēlēm, kurās bija iespēja pietaupīt spēkus.
Finālspēlē sev pēcāk piešķirto turnīra vērtīgākā spēlētāja novērtējumu apliecināja Francijas centra uzbrucējs Kilians Tilī, kurš guva 25 punktus, 18 atlēkušās bumbas (pusi no tām - uzbrukumā) un piecas reizes atņēma bumbu latviešiem. Čempionāta simboliskajā pieciniekā tika iekļauts arī viņa komandas biedrs Batists Čuafs, turks Omers Jurcevens, kā arī latvieši Kristers Zoriks un Rodions Kurucs.
Pirms gada pirmo Eiropas čempionāta finālu jaunatnes līmenī puišu konkurencē sasniedza Artūra Štālberga vadītā U-20 komanda, bet šogad to ar kadetiem atkārtoja Jānis Gailītis. Zīmīgi, ka abiem tā bija debija galvenā trenera amatā. Vēl pirms pāris gadiem pirmās medaļas jaunatnes līmenī izcīnīja Ziedonis Jansons ar U-18 vecuma puišiem.
Šie panākumi norāda uz to, ka Latvijai netrūkst labu un talantīgu jauno spēlētāju, taču viņiem, īpaši jau pašiem jaunākajiem, vēl ir tāls ceļš ejams, lai sevi apliecinātu pieaugušo līmenī. Vai laimi jāmeklē ārzemēs, kā to gatavojas darīt Strautiņš, pārceļoties uz Itāliju, vai tepat, Latvijā, vienotas receptes nav. «Mudināju spēlētājus meklēt un spēlēt līmenī, kurā viņiem sevi jāpierāda, nevis viņi visus grauj,» Jānis Gailītis saviem aizbilstamajiem rosinājis celt latiņu augstāk arī ikdienā.