Patiešām žēl, ka neizdevās noslēgt līgumu, kas sekmētu vilcienu infrastruktūras attīstību, jo, ja mēs tuvākajā laikā uzbūvētu modernus vilcienus, tad varētu kļūt par vilcienu ražotāju NVS valstu tirgum, kurā ir milzīgs pieprasījums, jo tur jānomaina liels daudzums vilcienu.
Iemesli, kāpēc neizdevās noslēgt vērienīgo vilcienu iepirkuma līgumu, visticamāk, saistīti ar mūsu valstī pastāvošo sistēmu un domāšanu. Divas lietas jāņem vērā, lai izvairītos no līdzīgām kļūdām nākotnē.
Pirmkārt, problēma ir iespaidīgu līgumu necaurspīdīgums. Līgumam, kādu Latvija apsvēra slēgt ar spāņu vilcienu ražotāju CAF, un tam līdzīgiem līgumiem jābūt publiski pieejamiem pilnā apjomā, jo nevajadzīgā slepenība rada nevēlamas aizdomas. Turklāt, loģiski domājot, kas gan līgumā par ražošanu var būt tik liels komercnoslēpums, ka jāslēpj no sabiedrības? Līgumu vajadzēja publiskot, ļaut, lai iedzīvotāji interneta portālos to lasa, izvērtē, izsakās par to, un tad varbūt mēs būtu nonākuši līdz iespējai Latvijā vilcienus būvēt.
Otrkārt, lai vispār tiktu uz priekšu valstiski nozīmīgos projektos, kur iesaistītas lielas naudas summas, mums jāizveido sistēma, kurā ierēdņi varētu uzņemties vairāk riska un nebaidītos, ka viņiem pārmetīs iespējamo neizdošanos. Kamēr ierēdņi baidīsies, tikmēr nekad un nemūžam neuzņemsies risku slēgt sarežģītus līgumus. Kapitālismam raksturīgi, ka ir projekti, kuri attīstās, un ir projekti, kuri neizdodas, un tas ir normāli.
Minēto iemeslu dēļ uzņēmums, kas varēja nostiprināties eksporta tirgū kā vilcienu ražotājs, par tādu patlaban nekļūs.
Latvijas eksporta apjoms, neraugoties uz krīzi eirozonā, šī gada pirmajos astoņos mēnešos par gandrīz 12% pārsniedza pērnā gada apjomu. Kā to skaidrojat?
Būtisks iemesls noteikti ir tas, ka Latvijā ir ļoti labi kvalificēts darbaspēks, turklāt arī nodokļi ir zemi, izņemot vienīgi darbaspēka nodokļus. Mūsu valsts problēma gan ir tā, ka imports vienmēr ir lielāks nekā eksports un aug vēl ātrāk.
Jā, importa pieaugums šī gada pirmajos astoņos mēnešos bija gandrīz 14%.
Mēs varam vairāk importēt nekā eksportēt, jo saņemam finanšu resursus no Eiropas Savienības, turklāt Latvijā ieplūst nauda, kas savulaik atradās Kiprā, bet tagad eirozonas krīzes rezultātā nonāk pie mums. Mēs šobrīd atkal dzīvojam kā treknajos gados, kas daudz neatšķiras no pirmskrīzes treknajiem gadiem. Tāpat kā toreiz tirdzniecībā vērojama izaugsme. Cilvēki jūtas finansiāli drošāk un atkal brīvi tērē naudu.
Tomēr nedrīkst aizmirst, ka treknajiem gadiem sekoja krīze. Lai izkļūtu no dzīves divās galējībās - treknie gadi un krīze, atkal jauni treknie gadi un jauna krīze, mums jāiemācās dzīvot pašiem no savas naudas, nevis aizņemoties, jāiemācās eksportēt vairāk, nekā importējam. Ja mēs neizmācīsimies dzīvot bez parādiem, tad visu laiku būsim krīzes draudu ēnā.
Jāņem arī vērā, importējot vairāk, nekā eksportējot, mēs dzīvojam citu valstu žēlastībā un esam stresā par to, ko ārzemnieki par mums domā.
Ekonomikas augšana patiesi ilgtspējīgā veidā nozīmē valsts finansiālo neatkarību. Lai to panāktu, labāk būtu eksportēt vēl vairāk, nevis samazināt importu.
Kā palielināt eksportu?
Vienkārši. Eksports saistīts ar rūpniecību, tāpēc jāattīsta rūpniecība.
Kuras ir tās rūpniecības nozares, kas glabā neizmantotu eksporta potenciālu?
Pilnīgi visas nozares, izņemot tās, kas orientējas tikai uz vietējo tirgu. Pārējām paveras lieliskas perspektīvas, jo Latvijas rūpniecība cieši iesaistīta Skandināvijas-Rietumvācijas piegāžu ķēdēs. Mūsu uzņēmumi var iekļauties, piemēram, Stokholmas IT sektorā vai Dienvidzviedrijas farmācijas sektorā.
Kā mūsu valsts uzņēmējiem pietrūkst, lai palielinātu eksporta apjomu, varbūt uzņēmības atrast jaunus tirgus vai izpratnes par pieprasījumu?
Problēma nav Latvijas uzņēmumos, kuri orientējas uz eksportu. Problēma ir tajā, ka mūsu valstī ir pārāk mazs skaits uzņēmumu, kuri vispār darbojas rūpniecībā. Ja gribam panākt, ka Latvijā atgriežas 300 tūkstoši latviešu, kuri šobrīd dzīvo un strādā ārvalstīs, mums vajadzīgas 100-150 tūkstoši labi apmaksātu darba vietu. Šādas darba vietas var radīt rūpniecības sektorā.
Kur uzņēmējs var iegūt līdzekļus, ja vēlas attīstīt rūpniecisko ražošanu? Kredītdevēji šobrīd nav īpaši atsaucīgi.
Jā, taisnība, finanšu līdzekļu ieguve ir problēma. Turklāt uzņēmumus radīt jāspēj cilvēkiem bez pieredzes. Protams, var teikt, jā, viņam nav pieredzes, nedosim naudu, nedosim investīcijas, bet jāizvēlas, vai riskēt un atvēlēt investīcijas cilvēkiem bez pieredzes, vai arī darba vietas neradīsies. Ir sekmīgi piemēri tepat Eiropas Savienībā. Vissekmīgākais piemērs ir Vācija, kur izplatītas attīstības bankas, kam izdodas nodrošināt ilglaicīgu un stabilu finansējumu rūpniecības uzņēmumiem. Latvijā 95% finanšu tirgus ir komercbankām, un sadarbība ar tām veidojas veiksmīgi, ja uzņēmumiem ir labi finanšu rādītāji, bet ne tik gludi, ja uzņēmumiem ir vidēji vai vāji finanšu rādītāji.
Bet jāpadara pieejamāki kredītresursi rūpniecības attīstībai, nevis nekustamā īpašuma burbuļa veidošanai ārzemniekiem.
Nekustamo īpašumu jomas speciālisti saka, ja ārzemnieki patlaban nepirktu īpašumus Latvijā, tad nekustamā īpašuma tirgus būtu sastindzis.
Viņi vērtē situāciju no uzņēmēju viedokļa, bet valstiskā mērogā, pārdodot nekustamos īpašumus ārzemniekiem, cena tiek noturēta augstākā līmenī nekā reālā tirgus cena. Līdz ar to īpašumi paliek nepieejami Latvijas iedzīvotājiem, un daudzas jaunās ģimenes, kas gribētu iegādāties sev mājokli, to nevar atļauties, jo cenu uzdzinuši uz augšu turīgi ārvalstnieki. Nevienam no tā nav nekāda labuma, tikai nekustamā īpašuma tirgotājiem.
Vai pareizais ceļš ir norobežoties, mazināt importu, cenšoties pašiem arī saražot produktus, ko Latvijā ieved, piemēram, pārtiku?
Nē, nav vairs XX gadsimta 30. gadi. Šībrīža globalizētajā pasaulē Latvijā nav iespējams izveidot tikai vietējam tirgum paredzētu rūpniecību. Šodien uzņēmumi mēģina būt arvien šaurāk specializēti, bet pārdot savu produkciju visā pasaulē. Pieaugot preces metienam, samazinās pašizmaksa, un prece kļūst konkurētspējīgāka. Uzņēmumi, kas ražo tikai savam tirgum, nespēj konkurēt ar uzņēmumiem, kas ražo visai pasaulei.
Vai pašreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, jūsuprāt, pietiekami prasmīgi strādā, lai nodrošinātu rūpniecības attīstību?
Daniels Pavļuts ir ieguvis ļoti labu, pasaules līmeņa izglītību, un domāju, ka viņš ļoti labi zina, kā vajadzētu būt, jautājums, vai viņam ir praktiskas iespējas ko īstenot, jo pašreizējā sistēma ne vienmēr palīdz.
Pieminējāt izglītību. Latvijas izglītības iestādēm tiek pārmests, ka tās nesagatavo cilvēkus, kuri būtu gatavi uzņemties risku un nopietni veidot savus uzņēmumus.
Problēmas ar Latvijas izglītības sistēmu ir nopietnas, jo tā diemžēl nesagatavo cilvēkus, kuri spēj un prot domāt jaunradoši, bet sagatavo cilvēkus, kuri prot domāt tikai kritizējoši. Izglītības iestāžu darbam būtu jābūt virzītam uz to, lai izglītojamie iemācītos domāt jaunradošās kategorijās. Mūsdienās uzņēmējdarbībā svarīgākais ir prast pašam radīt jaunas zināšanas, produktus, uzņēmējdarbības virzienus, nevis kritizēt esošos vai turēties pie ierastām shēmām.
Jūs gan neslēpjat kritisko attieksmi pret Latvijas bankas finanšu politiku un droši vien arī neatbalstāt mūsu valsts pievienošanos eirozonai?
Jautājums ir nevis par to, vai Latvijai būtu jāiestājas eirozonā, bet lai kāds man un visai sabiedrībai atbild - kāpēc gan Latvijai eirozonā būtu jāiestājas? Kāpēc gan? Vai tam ir kaut viens loģisks iemesls? Ieviešot eiro, mēs uzņemamies būtiskus riskus, to vidū pienākumu rūpēties par krīzē nonākušo Dienvideiropas valstu parādiem. Mēs redzam, ka eiro ieviešana rada lielus riskus Igaunijas ekonomikai. Turklāt eirozonas problēma ir tā, ka visas nabadzīgās valstis pēc eiro ieviešanas kļūst nabadzīgākas, to izaugsmes tempi samazinās, un valstis nonāk krīzē. To veicina tas, ka eirozonas dalībvalstīm ļoti viegli aizņemties naudu un bezrūpīgi dzīvot uz citu valstu rēķina, bet bezgalīgi tas nav iespējams. Šajā slazdā iekrita Grieķija, Spānija, Portugāle, Itālija, kuras nonāca krīzē, jo patērēja vairāk, nekā radīja. Arī Latvijai draud šīs slazds.
Varētu oponēt, ka Somija, kas iestājās Eiropas Savienībā, būdama ekonomiskajās grūtībās, pievienojās eirozonai, bet no krīzes ir izvairījusies.
Lai gan līdz krīzei kā Dienvideiropā Somija nav nonākusi un tuvākajā laikā, visticamāk, nenonāks, nevar noliegt, ka patlaban vērojams krass kontrasts starp eirozonai piederīgo Somiju un pārējām Ziemeļvalstīm - Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, to inovācijām un ekonomikas izaugsmes tempiem. Citām Skandināvijas valstīm ar viņu kronām klājas daudz labāk nekā Somijai ar eiro.