Stāstu viņai par to, kas ir zemeņu laiks Latvijā: pilni tirgi ar zemenēm, pie katras letes var pagaršot un pasmaržot ogas pirms pirkšanas, izvēlēties no lielām un mazām, tumši sarkanām un gaiši sarkanām, saldām un mazāk saldām. Un tad es turpinu par jaunajiem kartupeļiem, pirmajiem zaļumiem, tomātiem, gurķiem un vasaras āboliem. Par mājās gatavotu biezpienu un svaigu lauku pienu tirgū, par mājās kūpinātu gaļu un darinātu sieru. Un tad es aizdomājos, cik tiešām izlutināti esam un cik ekskluzīvi, paši to ne vienmēr apjaušot, Latvijā dzīvojam.
Neņemos spriest, kā būtu bijis ar tirgiem Latvijā, ja nebūtu bijis 50 okupācijas gadu, taču faktu, ka tirgi tik sīksti iesakņojušies mūsu pārtikas patēriņa ieradumos, tomēr sev izskaidroju ar politiskās un ekonomiskās nebrīves gadu uzspiesto nabadzību un cenšanos izdzīvot visiem līdzekļiem. Līdzīgi, kā tas bija ar mazdārziņiem, lauku mājām un piemājas saimniecībām. Tas notika laikā, kad citās Rietumeiropas valstīs kapitālisms sita augstu vilni, vairojot lielražošanu, produktivitāti un efektivitāti. Taču tas notika, zaudējot tiešo saikni ar dabu, ar produktu izcelsmes pirmsākumiem, liedzot saviem bērniem iespēju nogaršot tikko plūktu zemeni vai īstu lauku pienu. Tagad modē nākusī atgriešanās pie bioloģiskas, ekoloģiskas un vēl sazin kādas produkcijas ražošanas ir atgriešanās pie tā, no kā daudzi cilvēki Latvijā nemaz nebija attālinājušies - it kā nabadzības un atpalicības dēļ.
Dānija, valsts, kurā uzturos, sev lepni sit pie krūts par ekoloģiskās pārtikas ražošanu un tās eksportu, kas aug griezdamies. Veikalos bagātīgā klāstā atrodama pārtika ar valsts apstiprinātu ekoloģiskās produkcijas zīmolu, un par veselīgu dzīves veidu te atgādina vai ik uz stūra. Taču man ātri vien radās jautājums: kāpēc šeit - vismaz Kopenhāgenā un tās apkārtnē - nav tirgu vai citviet rietumos tik modīgo zaļo tirdziņu? Viena atbilde, ko pati izsecinu, varētu būt tāda, ka daudz svaigas vietējās produkcijas it kā ir lielveikalu piedāvājumu klāstā. Tad no dāņu paziņām saņemu skaidrojumu, ka diemžēl cilvēki neesot pietiekami izvēlīgi un kritiski pārtikas izvēlē, tāpēc tirgus kultūra nepastāvot. Viņiem neinteresējot pagaršot, pasmaržot un pataustīt produktus, tāpēc bez iebildēm pērkot plastmasā iepakotus gurķus un tomātus. Tomēr pēc ilgām diskusijām esot nolemts vienu tirdziņu Kopenhāgenas centrā nākotnē atvērt, stāsta paziņa. Dzīvosim, redzēsim.
Tikmēr es gaidu vasaru Latvijā, kad nākamajai ziemai vākšu ķimenes, liepziedus un savvaļas piparmētru tējai, jo pašu audzētos kartupeļus, mājas vistu olas un pašu govs pienu jau līdzi nepaņemšu.