Attīstīt sadarbības iespējas starp Stokholmas lēni un Rīgu, jo manā skatījumā mēs sadarbojamies pārāk maz.
Kādēļ?
Domāju, mēs psiholoģiski pieļāvām kļūdu pēc triju Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Proti, sāka dominēt uzstādījums: jūs tagad esat pilnvērtīgas dalībvalstis, brīnišķīgi - slēdzam kopīgus projektus! Mums ir pārāk maz tieši divpusēju attiecību - mūsu politiķi satiekas Briselē, bet pārāk maz brauc viens pie otra, tā teikt, pāri jūrai. Rūpnieki - jā, bet politiķi, pilsētattīstības speciālisti - par maz.
Un kādi, jūsuprāt, ir perspektīvākie sadarbības virzieni?
Pirmkārt, inovācijas šī jēdziena plašākajā nozīmē. Stokholmai šajā ziņā ir interesanti projekti, un mēs aicinām kolēģus no Viļņas, Rīgas un Tallinas tajos līdzdalīties. Mācīties, iedvesmoties. Otrkārt, ir savstarpēji cieši saistītu jautājumu bloks: satiksmes plānošana, pilsētas plānošana, klimata izmaiņas. Esam sākuši projektu Jaunā pilsēta, kas varētu būt interesants arī jums.
Ja runājam par vides jautājumiem - Rīgā jau gadiem ilgst diskusijas, kā rast kompromisu starp ostas attīstības un pilsētnieku dzīves kvalitātes interesēm. Ņemot vērā, ka abas mūsu pilsētas atrodas pie jūras, diez vai jums ir vienaldzīgi šīs problēmas ekoloģiskie aspekti.
Es jums piekrītu, tomēr katram ir jādara savi «mājas darbi», es jums nevaru neko pamācīt. Varu vien teikt, ka vides jautājumos nepieciešams sev izvirzīt visaugstākos standartus.
Saprotu, ka ir specifiskas iezīmes. Piemēram, Stokholmā 70% no transporta plūsmas notiek, izmantojot vilcienu un autobusus, savukārt rīdzinieki daudz izmanto personīgo transportu. Mums fosilais kurināmais tiek izmantots tikai transportā. Citās jomās, piemēram, apkures sistēmā, mēs esam no tā tikuši vaļā. Īsi sakot, Rīgai ir gan lielas izvēles iespējas, gan lieli izaicinājumi, bet patiesībā jau nav alternatīvas - vienīgi maksimāli augsti standarti.
Varbūt iedosit mums naudiņu, lai mēs kļūtu zaļāki un necūkotu reģionu?
Nē (smejas). Skaidrs, ka Latvijas ekonomiskā situācija ir atšķirīga no Zviedrijas un jums vēl gaidāmi pārbaudījumi, tomēr, ja salīdzinām Latviju ar dažiem Eiropas dienvidu reģioniem, jūs esat apbrīnojami. Un esat uz pareizā ceļa. Jā, es esmu dzirdējis skeptiskas piezīmes, ka sadarbību traucē tas, ka mēs esam atšķirīgi. Manuprāt, tieši otrādi - šajā dažādībā ir mūsu reģiona spēks.
Jūs pieminējāt inovācijas, kas Latvijā ir ļoti modīga tēma. Par to galvenokārt spriež kā par valdības, ministriju atbildības sfēru. Ko šajā ziņā var darīt pašvaldību, reģionu līmenī?
Lēnis strādā, lai mūsu plāni iekļautos nacionālās valdības plānos, kas savukārt ir ieinteresēta, lai reģiona līmenī, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Stokholmas lēnis veido trešdaļu no Zviedrijas ekonomikas, inovācijas attīstītos. Tas ir nepārtraukts process, un pēdējos gados mēs esam sākuši mazliet atpalikt - nevis tāpēc, ka mēs būtu kļuvuši, tā teikt, sliktāki, bet tāpēc, ka citi reģioni pasaulē inovācijās iegulda vairāk.
Skaidrs. Bet kādi instrumenti ir reģionam? Nodokļu atlaides?
Mēs nevaram paši tādas piešķirt - varam identificēt jomas, kur šādas atlaides būtu noderīgas, un tad attiecīgajā virzienā ietekmēt valdību. Tomēr es uz šo jautājumu skatos mazliet no cita leņķa. Inovāciju avots pirmām kārtām ir cilvēki. Ja reģions, pašvaldība nav saistoši kā dzīvesvieta, tad ar nodokļu atlaidēm vien cilvēkus nepiesaistīsi. Citiem vārdiem sakot, reģiona līmenī var uzlabot vidi kā tādu. Un te pašvaldība var daudz darīt, negaidot, kamēr «no augšas» pienāk kādas stratēģijas un plāni.
Reģioni var piedalīties ar līdzfinansējumu dažādu klasteru (uzņēmumu, pētniecības, izglītības un citu saistīto institūciju sadarbības tīkls - red. piez.) veidošanā, bet tam jānotiek saskaņoti un jēdzīgi, nevis pašmērķīgi. Mums ir lielas iespējas uzlabot sazobi starp universitātēm, klasteriem un inkubatoriem - manā subjektīvajā vērtējumā tur dažkārt vērojami pārrāvumi.
Bet es uzsveru - mēs varam veicināt dialogu, komunikāciju starp cilvēkiem, kuri rada inovācijas; mēs nevaram neko uzspiest, un man nepatīk, ka runā par inovāciju veicināšanas «sistēmu» kā kaut ko statisku.