Tomēr laiska dzīve bez izaicinājumiem nav Terēzijas dabā: «Esmu meitene no Latgales. Kā jau visi latgalieši - ar sīvu raksturu un zināmu spītīgumu. Dzīvē tas kādreiz ir traucējis, kādreiz palīdzējis, bet nosēdēt mājās es nevaru.»
Zināšanas atņemt nevar
Terēzija Mackare nāk no Alūksnes puses, viņai jau bērnībā paticis spēlēt skoliņas un mācīt jaunāko un vecāko māsu: «Pārbaudīju, kā māsas zina reizrēķinu, liku atzīmes, izdevu viņām diplomus. Pedagoga darbs bija mans sapnis, un es to piepildīju.» Pēc Liepnas vidusskolas beigšanas Terēzija turpināja mācīties Rīgā - apguva pionieru vadītājas prasmes, pēc tam studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Uzsākot darba gaitas, strādāja Rīgas Pionieru pilī par metodiķi, pēc tam bija Jūrmalas 4. vidusskolas un Rīgas 20. vidusskolas direktore.
«Kad pērn ap Ziemassvētkiem televīzijā rādīja atjaunoto Prezidenta pili, man šķita - es ar aizvērtām acīm varētu izstaigāt visas pils istabas, jo tur nostrādāju 15 gadu. Tas bija radošs darbs - izbraukāju Padomju Savienību, pabiju Arteka nometnēs. Šajā darbā guvu tādu pieredzi un organizatoriskā darba iemaņas, kas man noderēja turpmākajā darbā. Zināšanas nevar atņemt neviens,» lepojas Terēzija, viņa turpina, «savukārt strādāt par vēstures skolotāju bija smags darbs - jādara tas, kas nebija sirdī, jo es tiku audzināta kristīgā garā. Tā bija iekšēja pretruna. Ar sakostiem zobiem, bet es to darīju.»
Atmodas laikā Terēzija Mackare bērniem bilingvāli mācīja vēsturi un atzīst, ka šis darbs veicies labi. Kad Rīgas 20. vidusskola tika reorganizēta, Terēziju uzaicināja strādāt Naturalizācijas pārvaldē - tur viņa nostrādāja septiņus gadus, tiem, kas pretendē uz Latvijas pilsonību, metodiskajā daļā pārbaudot Latvijas vēstures zināšanas. Tuvojās pensijas gadi, Naturalizācijas pārvaldi pievienoja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, un Terēzijai bija jāizšķiras - palikt mājās pensionētas pilsones statusā vai «organizēt kaut ko pašai.» Viņa pusgadu nodzīvoja Amerikā. «Aizbraucām kopā ar vīru un dzīvojām ģimenē, kurā mājas saimnieces meita bija bērnudārza audzinātāja. Man taču bērni tik ļoti interesē! Man ļāva pastrādāt bērnudārzā - uzticēja bērnus sagaidīt, noģērbt, pieskatīt. Savukārt mājas saimniecei piederēja veikals, un viņa darbojās sieviešu organizācijā, organizēja dažādus pasākumus, Ziemassvētkos noformēja ielu, uz kuras atradās saimniecei un citiem piederošie veikaliņi,» stāsta Terēzija. 90. gadu sākumā ASV viņai arī nostiprinājusies ideja par nepieciešamību Latvijā izveidot sieviešu organizāciju Pie kamīna. Tā tika realizēta. Pieredze krājās, un, laikam un gadiem ritot, jaunas organizācijas dibināšana tieši senioriem šķita pašsaprotama.
Lai būtu kā otrās mājas
«Reiz kādā rītā gāju pa pļavu - saulīte spīd, zālē mirdz rasa. Tā aina tik ļoti iekrita prātā! Kad dibinājām senioru aliansi, RASA šķita visatbilstošākais nosaukums, kaut tobrīd aiz loga bija ziema,» atceras Terēzija Mackare. RASA emblēmā attēlots raspodiņš, tas esot labs sievietes veselībai, saka biedrības dibinātāja. Pašlaik aliansē ir aptuveni 7000 biedru, un starp viņiem ir arī daudz aktīvu kungu.
Vai pirms pieciem gadiem tiešām bija pārliecība, ka senioriem nepieciešama sava organizācija? «Bija! Es senioros saskatīju potenciālu - pieredzi un zināšanas, ko nevar atņemt nekad,» vēlreiz uzsver Terēzija un atceras pirmsākumus, kā sākuši darbību mazā, šaurā telpā. «Sākām ar angļu valodas apmācību senioriem. Nekādu sludinājumu nebija - cilvēki uzzināja par mums cits no cita un nāca. Tad sapratu, ka jaunajām ģimenēm bieži ir nepieciešamas profesionāli apmācītas vecmāmiņas, tādas, kuras var piedalīties darba tirgū. Sākām sadarboties ar Valsts nodarbinātības aģentūru,» par to, kā radusies Vecmāmiņu kontaktbirža stāsta Terēzija Mackare.
Viņas un biedrības paveikto varētu uzskaitīt vēl un vēl, bet pašai Terēzijai vislielākais gandarījums par to, ka izdevies iekustināt sabiedrību uz senioriem paraudzīties no cita skatupunkta. «2012. gadā, kas bija Senioru gads, mūsu organizācija uzplauka, pavērās visi vārti vaļā,» atzīst Terēzija un smej, ka telpas Šarlotes ielā atkaļ kļūstot par šaurām. Terēzijai ir sapnis - izveidot tādu Senioru māju kā Tallinā. Elegantu, plašu, labiekārtotu, kur senioriem saturīgi pavadīt laiku, realizēt sevi, iegūt informāciju. Tādu, kas būtu kā otrās mājas, - it īpaši vientuļajiem.
«Esmu ideju ģenerators. Es uzskatu, ka mūsu laikos, kad sabiedrība noveco, neizmantot senioru zināšanas, prasmes un pieredzi būtu bezatbildīgi!» uzsver Terēzija.