gada 3. maiju grāmatā _Ārmalnieka šķitumi_ atceras Augstākās padomes deputāts Arnolds Bērzs. Uz pirmo sēdi 1990.gada 18. martā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome sanāca 3. maijā, un daudzi jau tajā dienā gaidīja neatkarības atjaunošanu. Par neatkarības deklarāciju parlaments nobalsoja tikai 4. maijā pēc septiņiem vakarā. Tad par oficiālo valsts nosaukumu kļuva Latvijas Republika. Pirmajā sēdē AP apstiprināja 197 deputātu pilnvaras un ievēlēja prezidiju.
Īvāns kandidēt atteicās
Restaurēt atmiņā tās dienas tagad palīdz gan Augstākās padomes (AP) sēžu stenogrammas, gan A. Bērza dienasgrāmata un atmiņas, kuras LTF līderis Dainis Īvāns apkopojis grāmatā Gadījumā karakalps un Sandra Kalniete - Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Viņa atminas, cik pārsteigti bijuši D. Īvāna tuvākie domubiedri, kad 2. maijā LTF deputātu frakcijas sanāksmē Zinātņu akadēmijā viņš atteicās kandidēt uz AP priekšsēdētāja amatu, jo iepriekš bija piekritis to ieņemt. Anatolijs Gorbunovs, kurš kopš 1988. gada jau vadīja LPSR Augstāko padomi, palika vienīgais kandidāts. Viņam atbalsts bija pausts arī cilvēku vēstulēs, kā minēts presē. «Politiskā loģika kļūt par AP priekšsēdētāju lika uzvarējušās organizācijas priekšsēdētājam. Es tai pretojos. Piedāvāju uzsvērt spīkera un valsts galvas amata politisko neitralitāti,» raksta D. Īvāns, neatklājot patiesos iemeslus.
Līdz Satversmes atjaunošanai pilnā apjomā un 5. Saeimas vēlēšanām AP priekšsēdis bija arī valsts galva. Par A. Gorbunovu nobalsoja 153 deputāti, pret - 43. Taču patieso spēku samēru atspoguļoja balsojums par D. Īvāna ievēlēšanu priekšsēža pirmā vietnieka amatā - par viņu bija 138 deputāti, pret - 54, atturējās divi. Par vietnieku ievēlēja Andreju Krastiņu, par sekretāru - Imantu Daudišu, viņi abi jau aizgājuši mūžībā. LTF frakcijas priekšsēdis bija Ivars Godmanis, bet, kad viņš kļuva par premjeru, LTF frakciju vadīja Jānis Dinevičs. Ministru padomes (MP) priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša demisiju parlaments pieņēma 7. maijā, kad par MP priekšsēdētāju ar 131 balsi ievēlēja I. Godmani. Pirms 3. maija sēdes LTF deputāti devās uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas. Toreiz vēl reti kuram bija personīgā automašīna un deputātus aizveda ar ikarusa autobusiem. Vēlāk AP deputātiem ārpus rindas bija iespējams iegādāties Krievijā ražotos žiguļus. Tolaik ne katram bija arī jaunajam statusam piemērots uzvalks, tāpēc parlamentārieši varēja tos uzšūt Baltijas modēs, un tie bija no divu krāsu vienādiem audumiem - pelēki vai tumši zaļi.
Saulains atnāca arī 4. maija rīts. Ieliņas un laukumu pie parlamenta piepildīja ļaudis ar radioaparātiem, klausoties AP sēdes translāciju. Cilvēki sauca «Brīvību Latvijai», dziedāja. A. Bērzs atminas, kā vienā laukuma malā cilvēki dziedāja: «Un, kad atskanēs pēdējais šāviens, Latvija brīva tad būs.» Citā - bērnu ansamblis, skandējot «ložņā, bitīt, caur zaru zariem», gāja polonēzē caur miliču kolonām. Sēdes vadītājs A. Gorbunovs apsauca cilvēkus aiz parlamenta logiem, aicinot netraucēt strādāt.
Tautas svētki
Opozīcija kavēja deklarācijas pieņemšanu ar diskusijām par procedūru un pat elektroniskās balsošanas sistēmas kvalitāti. Līdztiesības frakcija paziņoja, ka balsojumā nepiedalīsies. A. Gorbunovs aicināja vispirms pieņemt valdības demisiju un ievēlēt premjeru, pret to iebilda I. Godmanis, kurš LTF frakcijas 131 deputāta vārdā pieprasīja vispirms pieņemt neatkarības deklarāciju un ar to saistītos dokumentus. Tikai trijos pēcpusdienā sāka skatīt deklarāciju, kuru nolasīja Romāns Apsītis. Tās sagatavošanā bija piedalījies arī Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Rolands Rikards, Vilnis Eglājs, A. Krastiņš, kā arī vairāki konsultanti - Egīls Levits, Ilmārs Bišers un Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Balsošana sākās sešos vakarā, katrs deputāts aizpildīja un parakstīja biļetenu. Pirmie balsoja no Rīgas ievēlētie, un, kad balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdis Indulis Ozols sāka lasīt rezultātus, par nodoto balsu bija maz, bet to skaits pieauga, kad tika līdz lauku rajoniem. Par neatkarības atjaunošanu nobalsoja 138 deputāti. Viens - pareizticīgo mācītājs Aleksejs Zotovs - atturējās, bet 59 deputāti nebalsoja. Lai deklarāciju pieņemtu, bija nepieciešamas 2/3 jeb 132 balsis. LTF frakcijā bija 131 deputāts, bet par neatkarības atjaunošanu nobalsoja arī neatkarīgie deputāti Mārtiņš Arnītis, V. E. Bresis, Gunārs Klindžāns, Odisejs Kostanda, Pēteris Koroševskis, Andris Plotnieks un Imants Ziedonis. Ar katru par balsi troksnis un gaviles aiz logiem pieauga, bet, kad izskanēja 132 par, pēdējo balsotāju vārdus vairs nevarēja saklausīt. Nākamajā dienā - sestdien, 5. maijā, - Deklarāciju par LR neatkarības atjaunošanu publicē tikai laikrakstā Latvijas Jaunatne. Dienas tolaik vēl nebija, bet pārējās avīzes neiznāca katru dienu.
Sēdes beigās neskanēja oficiālas uzrunas. Ļaudis uz ielas deputātus sagaidīja ar ovācijām, dāvāja ziedus un kopā ar viņiem plūda uz Daugavas krastmalu, kur notika LTF manifestācija. «Mēs vēl ilgi klīdām pa svētdienīgi smaržojošās Rīgas ielām, aiznesām savus ziedus Mildai [pie Brīvības pieminekļa], tad sapulcējāmies Vecpilsētas ielā, LTF mītnē, kur omulīgajā virtuvītē Ints Upmacis atšāva šampanieša pudeli,» atmiņās raksta D. Īvāns. Vēlāk daudzi atzinuši - tie bija tautas svētki. Tauta deleģēja saviem deputātiem atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, un viņi to paveica.